Lai gan Jelgavas rajonā, tāpat kā Latvijā kopumā, nav oficiālas statistikas par vardarbību ģimenē, lauku rajonos aptuveni 60 procentu policijas izsaukumu ir saistīti ar ģimenes skandāliem.
Lai gan Jelgavas rajonā, tāpat kā Latvijā kopumā, nav oficiālas statistikas par vardarbību ģimenē, lauku rajonos aptuveni 60 procentu policijas izsaukumu ir saistīti ar ģimenes skandāliem.
«Vardarbībā cieta sieviete ar četriem bērniem. Mēs nepārtraukti braucām pie cietušās. Un tad, kad redzējām, kāds izmisums ir pārņēmis viņu un bērnus, izdomājām, ka jāpierāda, ka ir augstāka vara, kas vīrieti var apstādināt. Sieva iesniedza laulības šķiršanu, un tiesa viņiem deva samierināšanās laiku. Tad vīrietis laikam pirmo reizi mūžā saprata, ka kāds viņu var apstādināt. Tagad es ar lielāko prieku varu teikt, ka tā ir viena no saticīgākajām ģimenēm. Vai tas nav sasniegums? Bet tādi gadījumi varbūt ir viens no tūkstoša,» stāsta sociālā aprūpes centra «Zemgale» direktore, nevalstiskās organizācijas «Lauku sievietes pret vardarbību» dibinātāja Astrīda Kroģere.
Vardarbība var būt dažāda
Psiholoģiskās palīdzības un izglītības centra vadītāja, psiholoģe Ilze Āna skaidro: «Vardarbība ģimenē var būt emocionāla, psiholoģiska, garīga, fiziska, seksuāla. Domāju, ka tajā var būt visi šie veidi, jo ģimene kā sociāla sistēma ne ar ko daudz neatšķiras no sabiedrības kopumā. Emocionāla, psiholoģiska vai garīga vardarbība ir atstumšana, apsaukāšana, nicināšana, kā arī otra cilvēka nenovērtēšana, ignorēšana. Visbiežāk, šķiet, ka mūsu sabiedrībā šo vardarbības veidu izjūt bērni. Sievietes mazāk apzinās un jūt, ka pret viņām vīrietis izturas vardarbīgi, vai otrādi – ka sieviete nerēķinās ar vīrieti.
Fiziska vardarbība ir dažādi fiziski pāri darījumi, nodarot miesas bojājumus. Tā ir grūstīšana, stumdīšana, sišana. Ja cilvēks, piemēram, šķaida traukus, mēbeles, fiziski neiedarbojoties uz otru personu, tā vairāk ir emocionāla vardarbība. Tā parasti skar ģimenes locekļus. Seksuāla vardarbība ir nepieklājīgas, neķītras darbības līdz pat uzspiestam dzimumaktam. Tiesu institūcijās Latvijā to ir ļoti grūti pierādīt. Mēs dzirdam, ka notiek tiesas prāvas par seksuālu vardarbību, bet nevaru atsaukt atmiņā nevienu spilgtu gadījumu, kad sievai (runājot par ģimenes vardarbību) būtu izdevies pierādīt, kad vīrs viņu seksuāli vardarbīgi izmantojis. Par to sievietes klusē.»
Sabiedrībā dzīvo mīti
Par katru parādību sabiedrībā eksistē mīti, un tas, ka vīrieši ir vardarbīgāki nekā sievietes, arī varētu būt viens no tiem.
Tradicionāli teic, ka sieviete pati ir vainīga, ka viņa pati «uzprasās» uz dažādām nepatikšanām un rada šo situāciju. Tātad sieviete ar savu rīcību, ar savu ģērbšanās stilu izaicina vīrieti viņu seksuāli izmantot. Šis mīts parasti vērsts pret jaunietēm: saka, nu ko tad var gribēt, viņa jau pati vainīga – svārki par īsu, pārāk koši uzkrāsojusies, dekoltē par dziļu utt.
Vēl ir mīti, kurus radījusi kultūrvide: «Ņebjot, značit ņeļubit.» (No krievu val. – «Ja nesit, tātad nemīl.») Tās ir kultūrvidē dzīvojošās tradīcijas, ka, lūk, pēc tam izlīgšana esot tik salda, ka tās dēļ sievietei vajagot skandālu.
«Mīti palīdz veidot attieksmi, priekšstatus. Un, ja ir kāds pieņēmums, ir vieglāk dzīvot. Man ir skaidrs, kāpēc tas tā notiek. Kad saprotu, ka mīts ne vienmēr darbojas, man tas vairs nav aktuāls. Tā varētu būt informācija, kāds notikums, bet tāds, kas mani pārliecina personīgi. Liekas, ka sabiedrībā vienmēr eksistēs mīti, pieņēmumi par vardarbīgām situācijām, kas iesakņosies un būs dzīvi cilvēka apziņā. Taču, cilvēkiem paliekot zinošākiem, mīti transformējas,» skaidro psiholoģe Ilze Āna.
NVO «Lauku sievietes pret vardarbību»
Jelgavas rajona pašvaldības aktīvākās sievietes, kas jau vairākus gadus kopā strādāja, pievēršot uzmanību sieviešu problēmu aktualitātēm, 1998. gada novembrī nodibināja nevalstisko organizāciju «Lauku sievietes pret vardarbību». Tā ir vienīgā NVO laukos, kas par savas darbības galveno mērķi izvirza varmācības novēršanu pret sievieti. Organizācijā darbojas 27 sievietes, kas pārstāv Jelgavas rajona 16 pagastu pašvaldības. Līdzdarbojas arī sievietes, kas ir iesaistītas citās sieviešu organizācijās, piemēram, Zonta klubā. Organizācijās biedres ir centušās apzināt to sieviešu skaitu pagastos, kuras regulāri cieš no vardarbības ģimenē. Kopskaitā apzinātas 76 sievietes.
Šie fakti liecina, ka vardarbība ģimenē Jelgavas rajonā ir izplatīta parādība. Organizācijas «Lauku sievietes pret vardarbību» sāktais darbs vienlaikus apstiprina tendences, kas izplatītas citās pasaules valstīs. Vispirms sievietes, kas cieš no vardarbības ģimenē, meklē palīdzību ģimenē un pie draugiem, pēc tam dažādās medicīnas un sociālās palīdzības iestādēs. Tikai galējos gadījumos, kad sievietes un bērna drošībai un veselībai draud patiesas briesmas, viņas vēršas policijā. Tikai reti kāda lieta nonāk līdz tiesai un pret varmācības veicēju tiek vērstas soda sankcijas. Vardarbības pret sievieti novēršana ģimenē prasa kompleksas un ilgtermiņa stratēģijas izstrādi, kas sevī ietvertu gan palīdzības tīkla izveidi cietušajām, gan darbu ar tiesībsargājošo institūciju pārstāvjiem to iemaņu uzlabošanā, gan profilakses darbu sabiedrības informēšanā un izglītošanā.
Vardarbībai ģimenē ir ļoti daudz iemeslu, kas galvenokārt saistīti ar ekonomiskām problēmām. Visbiežāk tās sākas tad, kad vīram nav darba un viņš ir lietojis alkoholu.
A.Kroģere skaidro: «Zviedrijā ir likums, kas par vardarbību nosaka sodu ar brīvības atņemšanu no sešiem mēnešiem līdz diviem gadiem. Tāpēc vīrietis zina, ko viņš var atļauties un ko nevar. Bet Latvijas Republikas likumdošana šajā ziņā nav sakārtota. Ja pagājušajā gadā Latvijā nebūtu bijuši pedofilijas skandāli, tad valsts programmas vardarbībā cietušiem bērniem arī nebūtu.»
Jelgavā vajag atbalsta centru
Veselības un sociālo lietu departamenta psiholoģe Dace Zelča ir viena no divām kvalificētajām psiholoģēm Jelgavā (otra ir Ilze Āna), kas ir tiesīga strādāt ar vardarbībā cietušiem bērniem un ģimenēm. Psiholoģe stāsta, ka agrāk, ja sieviete sita bērnus, tas netika klasificēts kā vardarbība. Tagad šādas situācijas, ja ģimenē pastāvīgi notiek konflikti, tiek vērtētas citādi. Jelgavā vardarbībā cietušām sievietēm, bērniem un ģimenēm ir iespēja vērsties pie psihologa, psihoterapeita. «Jelgavā ir jābūt krīzes atbalsta centram, speciālistu komandai, kas var mobili palīdzēt vardarbībā cietušajiem,» uzsver D.Zelča. «Strādāju ar smilšu terapiju, kurai ir arī pašdziedinošs efekts. Bērni liek smilšu bildītes. Ja pieņemam, ka bērns ir fiziski stipri cietis, un to, kas noticis, viņam ir ļoti grūti izstāstīt, viņš situāciju izspēlē. Tā var diagnosticēt, kas ar bērnu bijis.» Psiholoģe skaidro, ka vardarbībā cietušajam ir jāpalīdz saprast, ka viņš nav vainīgs notikušajā. Ir jāstrādā ar bērnu, lai viņam vēlāk neparādītos traumatiskā notikuma sekas.
Fakti
2000. gada Jelgavā un Jelgavas rajonā policijā reģistrēti pieci gadījumi, kuros konstatēta vardarbība pret bērnu ģimenē un ierosināta krimināllieta. Četros no tiem bērns fiziski aizskarts, viens gadījums tika reģistrēts kā seksuāla vardarbība.
Izglītības iestādē no fiziskas vardarbības cietis viens bērns, savukārt citā vidē (ārpus ģimenes un skolas) no tās cietuši septiņi bērni. No seksuālas vardarbības – divi bērni.
Statistikas dati liecina, ka 83 procentos vardarbības gadījumu pret bērniem varmākas ir vecāki, radinieki vai arī tos aizstājošas personas. Seksuālo vardarbību pret bērniem realizē personas, kas atrodas bērna ģimeniskās saskarsmes lokā. 45 procentos gadījumu tas ir tēvs, patēvs, mātes draugs vai radinieks.
