Ieva Akuratere dzied jebkura vecuma humānistiem
«Koncerts «Pie Tavas sirds» mudinās apstāties un paklusēt, dāvājot sev Ziemassvētku mieru un gatavību piedzīvot brīnumu,» tā Ieva Akuratere raksturo koncertu sēriju Latvijas dievnamos. Viens no tiem, kur Ieva muzicē kopā ar dziedātājiem Evitu Zālīti un Ingu Pētersonu, ģitāristi Ilzi Grunti un pianistu Madaru Kalniņu, izskanēs Jelgavā, Sv.Annas baznīcā, 28. decembrī pulksten 18.
– Vēl labi atceros tos tālos un, gribas teikt, trauksmainos laikus, kad Ievas Akurateres parādīšanās uz skatuves nebūt «nemudināja apstāties un paklusēt». Aizvadītajā vasarā Akurateres, Kulakova un citu «pērkoniešu» jubilejas svinību koncertos skatītāju rindās bija dažāda vecuma klausītāji. Es saprotu sava gadagājuma cilvēkus, kam tā ir sava veida nostalģija, bet ko «Pērkonā» meklē jaunie, kam taču tagad ir it kā pavisam citi elki un ideāli?
Ideāli nemaz, pēc manām domām, nav citi. Tiem ir tikai cits temps un plašums nekā mūsu jaunībā. Bet, tā kā rokmūzika ļauj enerģētiski sakāpināt un koncentrēt gan muzikālas, gan intelektuālās idejas, jebkura vecuma humānistiem «Pērkona» vēstījums sniedz iepriecinājumu.
– Un ko «Pērkonā» atradāt jūs? Tīri tehniski gan laikam notika otrādi – Juris Kulakovs, kā šovasar atzinās intervijā «Ziņām», atrada Ievu Akurateri. Jums taču bija visas iespējas kļūt par profesionālu akadēmisko dziedātāju, jo studējāt vokālistos toreizējā konservatorijā? Par aktrisi (Liepājas teātra studija) vai arī dziedāt Operetes teātrī – bija arī tādi laiki. Rokmūzikas vilinājums bija lielāks?
Reiz pēc TV jubilejai veltīta koncerta Operā, kur kopā ar tenoriem dziedāju Jura Kulakova dziesmas pirmatskaņojumu, mums pienāca klāt kāds zviedru komponists, lai izteiktu atzinību, bet Juris sāka viņam skaidrot, ka es esot gan akadēmiskās, gan rokmūzikas, gan folkmūzikas izpildītāja, līdz zviedrs laipni pārtrauca viņu un līksmi paziņoja: «Ieva, vārdu sakot, vienkārši ir dziedātāja.» Ar to gribu teikt, ka varbūt mūsu zemē pārāk lielu uzmanību dažkārt pievērš žanra atšķirībām, ne tik daudz jēgai un mākslinieciskumam.
– Bet šķiet, ka jūsos gandrīz vienlaicīgi sadzīvo divi tēli, turklāt abos esat ļoti spilgta personība. Es domāju par to Ievu Akurateri, kas nevis tikko sapratusi, «cik stulbi ir nosist gulbi», bet ir simbols visai «Manai tautai», vesela laikmeta – atmodas simbols. Kurš no šiem diviem tēliem pašai tuvāks, varbūt abi ir divas dažādas, bet vienlīdz spēcīgas jūsu pašizpausmes formas?
Esmu dzīvs cilvēks ar savu individuālu emocionalitāti, kurai ir daudz toņu un nokrāsu, kas dabiskā veidā parādās muzikālajās izpausmēs. Visi, kuri patiesi mīl savu Tēvzemi, man piekritīs, ka tās ir īpaši svētas un nopietnas jūtas, kas liek mums apliecināt savu gatavību, runājot Māras Zālītes vārdiem, «līdzi celties».
– Varbūt es vispār esmu «apmaldījies divās priedēs» un jums pašai tuvāks ir kāds cits muzikālais projekts – «K.Remonts», «Dāmu pops», «Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca». Varbūt grupa «Simulācija», kurā dziedājāt pašas sacerētas dziesmas, vai «Lidojošais paklājs», kurā muzicē arī dēls Matīss?
Radoši meklējumi vienmēr iedvesmo un atsvaidzina uztveri. Ir interesanti pamainīt muzikālās dzīves nokrāsas.
– Kādu motīvu vadīta, iesaistījāties politikā? Iepriekšējā Rīgas Domes sasaukumā bijāt Pilsoniskās savienības deputāte, bet vēl agrāk no «Tēvzemei un brīvībai» saraksta pretendējāt uz 5. Saeimu.
Ar politiku pēc būtības nodarbojos jau no 1981. gada, kad iepazinos ar pretpadomju pagrīdes organizācijas dalībnieku disidentu Sergeju, kurš vēlāk kļuva par manu vīru un dēla tēvu. Tad organiski izveidojās Vides aizsardzības klubs, kas slēptā veidā bija pretkomunistiska organizācija, bet jau gadu pirms brīvvalsts pasludināšanas kļuvu arī par LNNK biedri. Tās politiskās norises, kuras uzskaitījāt, ir gan vairāk afišētas, bet nav svarīgākas par manu eksistenciālo pārliecību un tādu brīvdomātāju un humānistu kā Juris Podnieks, Andris Slapiņš, Ansis Epners un citu domubiedru mūžīgo draudzību. Nesen trāpīgi man pateica Raimonds Bartaševičs: «Tu jau neesi nekāda politiķe, bet gan sabiedriskā darbiniece!»
– Latviju (un pasauli) mainīs mākslinieki vai politiķi? Varbūt nekas nav jāmaina, viss rit savu dabisko gaitu?
Pasaule un mēs maināmies katru mirkli gribot un negribot. Visi cilvēki maina apkārtni gan uz labu, gan sliktu. Politiķi, zemnieki, zobārsti, gleznotāji, maiznieki, zinātnieki. Skaistums izglābs pasauli! Tam gan es ticu! Garīgais skaistums, kas ir saskatāms un sajūtams arī fiziskajā pasaules skaistumā!
– Atgriežoties «Pie Tavas sirds» – nu jau bijuši vairāki koncerti, kādi ir iespaidi? Varbūt atklāsiet mazu daļiņu no repertuāra?
Koncerti ir ar sakrālu pamatnoskaņu. Ar brīnišķīgām akadēmiskajām melodijām un sirds siltumā izpildītām muzikālām lūgšanām – par godu Dievam un cilvēkiem par dvēselisku atveldzējumu.
Ziemassvētki gan tikko pagājuši, bet priekšā Jaungads, tad pareizticīgo Ziemassvētki. Tādēļ rītdienas koncerta apmeklētājiem, tāpat kā citiem «Zemgales Ziņu» lasītājiem novēlu – lai visās jūsu ģimenēs valda mīļš gaišums un sirsnīga maiguma pilns siltums! ◆
