Ikviens būs dzirdējis par kaislībām, kas uzvirmojušas ap piena cenu.
Ikviens būs dzirdējis par kaislībām, kas uzvirmojušas ap piena cenu. Pareizāk būtu teikt, par tiem santīmiem, ko saņem piena ražotāji – zemnieki –, un summu, kas jāizdod mums, šā produkta patērētājiem. Neiedziļinoties konkrētu santīmu labirintos, skaidrs, ka pēc neliela iepirkuma cenas lēciena tā sākusi kristies un patlaban piena ražotājus jau dzen izmisumā. Pat tiktāl, ka pavīdējušas runas par nozares likvidēšanu.
Savukārt dīvainā kārtā pieklusuši nākamie divi posmi piena ceļā līdz mūsu vēderiem. Runa ir par tā pārstrādātājiem un šo produktu tirgotājiem. Acīmredzot pašlaik viņus vēl neviens nav pietiekami spēcīgi pakustinājis, lai atskanētu pārstrādes uzņēmumu pārstāvju skaļās žēlabas, ka lielāku cenu zemniekiem par pienu viņi nav spējīgi maksāt. Citādi arī viņu bodīte būs jāklapē ciet. Bet tirgotājus labāk vispār nepieminēt. Līdz šim, uzklausot argumentus, kāpēc piena litrs veikala vitrīnā sanācis tik dārgs, atbildes galvenā jēga bija teju vai tāda, ka viņi ar tirdzniecību nodarbojas gluži kā ar bezmaksas pakalpojuma sniegšanu. Pārāk lieli tirdzniecības piecenojumi? Ko jūs! Knapi savelkam galus kopā.
Visā šajā riņķadancī ap vienu pārtikas produktu kļūst skaidrs, ka absolūti neviens nav spējīgs ieviest skaidrību. Iedomājieties –
visā valstī nav nevienas struktūras, kas būtu apveltīta ar tiesībām noskaidrot cenu veidošanas principus un to atbilstību kaut cik reālām izmaksām. Ja kāds patlaban mēģinās sākt runas par brīvā patērētājsabiedrības tirgus principiem, viņš būs jāsarūgtina. Mežonīgās peļņas gūšanas principi civilizētā pasaulē izskausti jau sen. Un tur netiek runāts par cenu regulēšanas mehānismu ieviešanu.
