Pirms gandrīz astoņpadsmit gadiem – 1989. gada 20. marta pusdienlaikā – Jelgavā nekur nedega, taču atvērās ugunsdzēsēju depo vārti un pa tiem pilnā kaujas ekipējumā izbrauca automašīna ZIL 130.
Pirms gandrīz astoņpadsmit gadiem – 1989. gada 20. marta pusdienlaikā – Jelgavā nekur nedega, taču atvērās ugunsdzēsēju depo vārti un pa tiem pilnā kaujas ekipējumā izbrauca automašīna ZIL 130. Tā devās uz Lietuvu, kur pulksten 13 Jonavā minerālmēslu ražošanas uzņēmumā “Azotas” (“Slāpeklis” lietuviešu valodā) sprādziena dēļ atmosfērā tika izsviests septiņi tūkstoši tonnu sašķidrināta amonjaka. Gan braukšus, gan kājām tobrīd drošā attālumā bija evakuējušies četrdesmit tūkstoši pilsētas iedzīvotāju.
Kādēļ jelgavniekiem bija jādodas novērst katastrofas sekas 220 kilometru attālajā Kauņas rajona pilsētā? To varbūt varētu paskaidrot tā laika ugunsdzēsēju brigādes komandieris Viktors Staričkovs, taču šis no dienesta jau labu laiku pensionētais vīrs izbraucis no Latvijas. Saglabājušies nostāsti, ka komandieris bijis diezgan godkārīgs, gribējis, lai viņa brigāde izceļas. Taču, no otras puses, skaidrs, ja brāļiem lietuviešiem ir kāda nelaime, vispirms jāiet palīgā mums, jo dzīvojam tuvākajos kaimiņos. Vada komandierim Jurijam Laskijam, ugunsdzēsējiem Viktoram Antoņenko, Tahiram Baimuradovam, Indulim Briģim, Dzintaram Bušam, Aleksandram Gotovkam, Leonīdam Ivanovskim,
Leonīdam Kobzevam, Aleksandram Rozeniekam, Vitālijam Semčonokam neviens neprasīja, vai viņi vēlas izcelties ar varonību vai palikt mājās. Vīri saņēma pavēli doties uzdevumā. Atteikties to pildīt neļāva zvērests.
Kad pilsētu visi atstājuši
No Jelgavas izbraukusī komanda uz brīdi apstājās Bauskā. Bija domāts, ka baušķenieki pievienosies jelgavniekiem, taču tas nenotika. Par katastrofas vietā notiekošo ziņas bija neskaidras. Dieva pirksts, ka gabaliņu pirms Jonavas jelgavnieku automašīnai izbeidzās benzīns. Lietuviešu kolēģi ne tikai atveda degvielu, bet arī brīdināja, ka pie pašas pilsētas, šķērsojot nelielu ieplaku, jāuzvelk gāzmaskas, citādi var saindēties vēl pirms glābšanas darbiem.
Padomju Savienībā jau bija sācies Gorbačova “perestroikas” un atklātības laiks. Maskavas Centrālās televīzijas ziņu programma “Laiks” parādīja kadrus, kas virs Jonavas bija uzņemti no lidmašīnas. Pilsētas nomalē izvietotās ķīmiskās rūpnīcas teritorija izskatījās kā pēc bombardēšanas. To klāja biezi dzelteni dūmi. Likās, ka tur apakšā nevar atrasties cilvēki. Taču ugunsdzēsēji varonīgi pildīja savu pienākumu. Pirmās ieradās lietuviešu – Kauņas, Viļņas, Panevēžas – komandas. Drīz nāca klāt palīgi no Vitebskas, Grodņas, Daugavpils un arī Ventspils. Jelgavnieki iebrauca vēlā pēcpusdienā un izvietojās Jonavas stadionā, kur jau stāvēja ap četrdesmit piecdesmit ugunsdzēsēju automašīnu. “Kāpēc jūs vēl atbraucāt!?” jelgavniekiem teikuši kolēģi, ar ironiju brīdinot, ka glābēju veselībai kaitējums ir neizbēgams. Tūlīt pēc vakariņām tika paziņots, ka uz katastrofas vietu jādodas jelgavniekiem un daugavpiliešiem.
Minerālmēslu ražošanas uzņēmuma “Azotas” teritorija pletās aiz pilsētas vairāku kilometru garumā. Līdz uzsprāgušajam amonjaka rezervuāram bija jābrauc kilometri četri. Turp ugunsdzēsējus aizveda ar autobusu. No Jelgavas paņemtie elpošanas aparāti izrādījās lieki. Jonavā visiem tika izdotas parastās gāzmaskas, kuru filtrs apmēram divas stundas spēj attīrīt gaisu no amonjaka tvaikiem, taču jelgavnieki objektā darbojās četrarpus stundu…
Elpo caur manu gāzmasku!
Par katastrofas vietā redzēto V.Antoņenko un Dz.Bušs stāsta: “Cietušais amonjaka rezervuārs vecuma vai cita iemesla dēļ bija saplaisājis, eksplodējis un sašķiebies (precīzs katastrofas cēlonis nav zināms). Amonjaku saturošais šķidrums tecējis uz minerālmēslu noliktavu – angāru, kas pēc izmēriem bija tik milzīgs, ka tajā varēja iebraukt un pielādēt vilciena sastāvu. Angārā stāvēja vismaz vairāki desmiti tūkstoši tonnu minerālmēslu – kaudzes piecstāvu mājas augstumā. Šī masa bija sākusi reaģēt ar izplūdušo amonjaka šķīdumu, tā veidojās riebīgie dūmi. Ugunsdzēsējiem ar ūdens strūklām vajadzēja šķaidīt šo vielu sajaukumu, lai tas pamazām neitralizējas.”
Uzbrukumu ķīmiskās reakcijas vietai glābēji sāka no piecpadsmit metru augstā jumta, kas bija uzlauzts, lai varētu tam cauri izbāzt šļūteņu stobrus. Divi lietuviešu ugunsdzēsēji no jumta nokrita – viens gāja bojā, otrs guva smagu ievainojumu. Jelgavnieki vēlāk sprieda, ka diez vai lietuviešu kolēģi cieta neuzmanības dēļ. Ļoti iespējams, vainīgas bija brāķa gāzmaskas. “Viens mūsu komandas vīrs, nonācis katastrofas vietā, sāka smakt. Viņa gāzmasku vajadzēja nomainīt,” atceras V.Antoņenko. Savukārt I.Briģis un T.Baimuradovs, uzkāpjot uz jumta, atrada divus kolēģus, kam, saindējoties ar izplūdušajām gāzēm, bija kļuvis slikti. Pašu spēkiem viņi netika lejā. Jelgavnieki tad novilka savas gāzmaskas, pa kurām deva ieelpot cietušajiem, un tad viņus nonesa drošībā. Indīgo gāzu koncentrācija vietām bija nepanesama, bet vietām it kā neko nejuta. Līdzīgi vairākus cietušos kolēģus, kuri bija trāpījuši gāzu mākonī, drošībā nogādāja V.Antoņenko. Arī viņam gadījās tā, ka vajadzēja mākslīgi elpināt.
Apdrošinātāji apjuka
Vēlu vakarā, kad ugunsdzēsējiem tika dots laiks atpūtai, visi bija izmirkuši ūdens un ķīmisko vielu putrā, sāpēja kakls, galva, asaroja uzpampušās acis. Pēc lietuviešu preses ziņām, astoņi ugunsdzēsēji todien gāja bojā. Jelgavnieki atgriezās visi.
Otrā rītā dzelteno dūmu mākoņi virs minerālmēslu noliktavas turpināja biezēt. Tālāk par piecdesmit metriem neko nevarēja redzēt. Koncentrējot ap septiņdesmit ugunsdzēsēju mašīnu un pārvietojamo sūkņu staciju, tika veikts noslēdzošais uzbrukums ķīmiskās reakcijas vietai. Ap pusdienlaiku pirmie drošsirži ar šļūteņu stobriem iegāja noliktavā pa ieejas vārtiem.
Atgriezušies mājās, visi Jelgavas ugunsdzēsēji nokļuva slimnīcā. Diagnoze – augšējo elpvadu apdegums. Dz.Bušs bija apdrošinājis veselību un vēlējās saņemt kompensāciju. Taču izrādījās, ka minētās diagnozes kompensējamo slimību sarakstā nav. Galu galā ar lielu staigāšanu pa kabinetiem divsimt rubļu (tāda tolaik bija ugunsdzēsēja mēnešalga) sāpju nauda tika izmaksāta. Ārstēšanās ilga apmēram divas nedēļas. Tajā laikā, piedāvājot savu medicīnisko palīdzību, bija zvanījuši arī lietuvieši. No Maskavas tika atsūtīta viena jelgavniekiem paredzēta medaļa “Par drošsirdību”.
Viena – uz visiem desmit. Pēc Jonavā bijušo ugunsdzēsēju lēmuma tā tika piešķirta V.Antoņenko. Viņš tagad teic, ka neko īpašu jau neesot darījis, līdzīgas medaļas vajadzēja piešķirt visiem.
Caur Jelgavas centru
Stāsts par Jonavas notikumiem diemžēl nav kaut kas ļoti attāls. Mēs Jelgavā dzīvojam kā uz pulvera mucas, jo vai ik dienu dzelzceļa cisternās caur pilsētas ģeogrāfisko centru izbrauc varbūt pat lielāka un koncentrētāka amonjaka masa, nekā tā izplūda Jonavas rūpnīcā. Paldies dzelzceļniekiem, ka gandrīz trīsdesmit gadu, kopš Ventspils ostā kā komjaunatnes 60. gadadienas triecienceltne tika uzbūvēta amonjaka rūpnīca, uz sliedēm avārijas ar amonjaka noplūdi nav bijušas. Taču, kā atzīst industriālā riska pētnieks Andris Maurāns, ir satraucoša varbūtība, ka tāda var notikt. Tikai gadījuma dēļ pēdējo gadu lielākās dzelzceļa avārijas Vecumniekos (1998. gadā) un Līvbērzē (2001. gadā) notika ar vilcienu sastāviem, kas pārvadāja salīdzinoši mazāk postošo dīzeļdegvielu. Ik pa laikam Jelgavas pašvaldība, gan ieguldot pašu līdzekļus, gan saņemot ES atbalstu, iesaistās ar drošību saistītos projektos. Arī patlaban pašvaldības izpilddirektora Gunāra Kurloviča vadībā tiek pabeigts 1,3 miljonu vērtais projekts “Pārrobežu sadarbības iniciatīva riska vadības sistēmas veidošanai Latvijas un Lietuvas kaimiņu reģionos”. Nauda ieguldīta ar drošību saistītās lietās, arī atalgojums projekta vadībai augsts. Taču nejūt, ka pilsētā un laukos tādēļ būtu kļuvis ievērojami drošāk, jo lielāko industriālā riska izraisītāju pašvaldības aktivitātes tikpat kā neskar. Dzelzceļš dzīvo savu, pašvaldība – savu dzīvi. Tā rit paralēli kā divas sliedes – līdz brīdim.
