Šī gada jūnijā – vasaras saulgriežu mēnesī – savas apaļās jubilejas svinētu gan literāts, rakstnieks, publicists, mācītājs Arturs Voitkus, gan agronoms, žurnālists Jānis Grīnblats, gan pedagogs, sabiedrisks un militārs darbinieks, Jelgavas pilsētas galva Hugo Štolcs, gan fotogrāfs Eduards Gaiķis, gan tieslietu darbinieks Alfrēds Eduards Bergmanis, gan lauksaimniecības un mežtehnoloģijas zinātnieks, inženierzinātņu doktors Jānis Āboliņš un daudzi citi. Par dažiem jūnija jubilāriem mūsu šis stāsts.
Aiziet ziema, aiziet sniegi,
Debess laižas lejup liegi,
Strautu dzīvā ūdentiņā
Augu dienu smejas viņa.
Dziļi zemē saknes mana:
Tumsas dienu nu ir gana,
Trūdu segu projām veļam,
Gaismai pretim galvu ceļam!
Cīrulīt, dziesmas raisi,
Saules pilni visi gaisi,
Saules pilna sirds ikviena,
Zeltā mirgo gaiša diena!
Jelgavniece dzejniece Paulīna Bārda dzimusi 1890. gada 8. jūnijā laukstrādnieka ģimenē kā Emma Puskalne. Uz Jelgavu viņas vecāki Ede un Indriķis atnākuši no Nurmuižas (Lībagu) Buļniekiem, pirms tam tur nodzīvojot četrus gadus. Paulīna mācījusies Pastendes pagastskolā, vēlāk – Stendes pamatskolā. Dzīvojusi Pastendes Remplīnes lopu muižā, vēlāk Mariņos, kas mūsdienās atrodas Lībagu pagastā. 1905. gadā meitene pārcēlusies uz Rīgu, kur strādājusi aptiekā par grāmatvedi un aptiekāra mācekli. Vēlāk sapazinusies ar desmit gadu vecāko Frici Bārdu, un abi 1915. gadā mijuši gredzenus. Pēc kāzām Paulīna strādājusi par skolotāju Rīgas ebreju skolā, laikrakstā par tulkotāju un vēlāk apgādā “Valters un Rapa” par korektori.
Laulība gan ilgst tikai četrus gadus, un jau 1920. gadā laikrakstā “Latvijas Sargs” tiek publicēts Paulīnas veltījuma dzejolis “Namdurvīs” savam mūžībā aizgājušajam vīram. Tāpat no sāpēm izaudzis dzejolis “Uružiņai”, veltīts meitiņai Ulrikai. Vēlāk regulāri Latvijas dažādos preses izdevumos publicēti dzejoļi, stāsti un pastāsti.
Pirmais dzeju krājums izdots 1932. gadā – “Vientulības prieks”, kurā dominē dabas un mīlas lirika, vienkāršā izteiksmē pausts rezignācijas apskaidrots pasaules redzējums. Mūža nogalē iznākuši vairāki krājumi, arī dzejoļu grāmatas bērniem. Krājums bērniem “Vanadziņš un mazputniņš” iznāk 1974. gadā, “Bērnu dienas” – 1979. gadā.
Kopā ar Antonu Bārdu sakārtojusi Friča Bārdas grāmatas “Dziesmas un lūgšanas dzīvības kokam” un “Vēstules”. Tulkojusi Nikolaja Ņekrasova, Johana Volfganga Gētes un Aleksandra Puškina dzejoļus.
Teātris ir vienīgais, lielākais
“Es nemīlu teātri. Teātris ir vienīgais, lielākais, kas mani ir. Man nav ģimenes, nekā man nav, un tomēr es saku: teātri nevajag mīlēt, bet vajag strādāt. Un skatuves dēļus mīt ar svētumu. Ar godbijību,” tā, rezumējot savu mūžu, “Likteņstāstos” rakstīja Ņina Leimane (1921–1999).
Ņ.Leimane dzimusi 1921. gadā Tukumā strādnieku ģimenē. Skolas gaitas sākusi Džūkstē, 1938. gadā beigusi Jelgavas ģimnāziju. Skatuves mākslas pamatus apguvusi Zeltmata kursos, pirmos darba gadus aizvadīja Jelgavas teātrī un jau te pierādīja savu neparasto raksturu: pati sagatavoja Katerinas lomu Aleksandra Ostrovska “Negaisā” un, kad režisors Jurijs Jurovskis ļāva viņai mēģinājumā parādīt rezultātu, izdarīja to tik labi, ka kļuva par lomas galveno tēlotāju.
Jelgavā Leimane iepazinās ar Pēteri Lūci, kas kļuva par vienu no nozīmīgākajiem cilvēkiem un režisoriem viņas dzīvē. Reizē ar Lūci aktrise devās uz Valmieru, kad 1953. gadā Jelgavas teātris tika likvidēts. Valmieras teātris kļuva par viņas mūža skatuvi. Tikai pāris sezonas kopā ar dzīvesbiedru Artūru Petrovski spēlēja Daugavpilī.
Visai ātri izkristalizējās aktrises radošā tēma, kas jo spilgti izpaudās sadarbībā ar Lūci – stipra, pat cieta rakstura sieviete, kas notur savās rokās ne vien savu, bet dzimtas un tautas likteni. To iemiesoja viņas varones: Niskavuori ciklā Marta un vecā saimniece Hellas Vuolijoki “Akmens ligzdā”, Osiene Andreja Upīša “Zaļajā zemē”, vecmāmiņa Alehandro Kasonas “Koki mirst stāvus”. Taču īpaša vieta starp šīm lomām ir Indrānu mātei partnerībā ar Lūča Indrānu tēvu Māras Ķimeles režijā un Annai Jana Krūsvalla “Mākoņu krāsās”. Spilgtas bijušas arī Leimanes komiskās un ekscentriskās varones: Pēterene Jēkaba Janševska “Dzimtenē”, Mikumiete Augusta Deglava “Rīgā”, meitu mājas saimniece Luidži Pirandello lugā “Seši tēli meklē autoru” un arī pēdējā loma – dullā Paulīne (1998) Vizmas Belševicas stāsta dramatizējumā.
Jelgavas viesi nereti par savu apmešanās vietu pilsētā izraugās viesnīcu “Jelgava”, bet tikai retais zina, kas ir šīs ēkas arhitekts. Godinot Alfrēdu Laukirbi, pēc kura projekta 1939. gadā tapa viesnīca, 2019. gadā pie tās ieejas tika atklāta piemiņas plāksne, uz kuras atrodas arhitekta portrets bronzā. Pēteris Alfrēds Laukirbe (1901–1993) bija latviešu arhitekts, augstskolas pasniedzējs.
Dzimis 1901. gada 25. jūnijā Jēkabpilī. 1931. gadā beidza studijas Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē pie Ernesta Štālberga. Piedalījās Brīvības pieminekļa projektēšanā. Piedalījās daudzos arhitektūras projektu konkursos, pēc viņa projekta uzcelta ne tikai viesnīca “Jelgava”, bet arī Brocēnu cementa fabrikas direktora dzīvojamā māja, arhitekts izplānoja arī Brocēnu fabrikas inženieru un meistaru ēkas, katru uz 1600 kvadrātmetru apbūves gabala, ar kopīgiem bērnu rotaļlaukumiem un tenisa kortiem. Popularizēja ugunsdrošo būvveidu izmantošanu lauku būvniecībā. Otrā pasaules kara laikā iesaukts Vācijas armijā, kritis gūstā, nodarbināts PSRS rūpniecības ēku celtniecībā (1944–1953). Pēc atbrīvošanas saņēma atļauju izceļot uz Vāciju, bija Būvniecības akadēmijas docents Berlīnē (1955–1968).
Galvenais žanrs – ainava
Ar Jelgavu saistīts arī ievērojamākā latviešu 19. gadsimta otrās puses reālisma virziena ainavas gleznotāja Jūlija Federa vārds. Feders dzimis Koknesē vietējā baznīcas kroga turētāja ģimenē. Pēc mācībām Rīgas Domskolā un Lazdonas privātskolā 1857. gadā iestājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur specializējās ainavas žanrā Sokrāta Vorobjova darbnīcā. Pārtraucis studijas 1863. gadā un ieguvis brīvmākslinieka grādu, viņš apmetās Jelgavā, kur pelnījās, strādājot par zīmēšanas skolotāju reālskolā un fotogrāfu. Vienlaikus arī turpināja gleznot ainavas un izstādīt tās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur ieguva akadēmiskos I un II šķiras mākslinieka grādus. Šajos gados arī apceļoja Eiropu (Vāciju, Šveici, Norvēģiju) un 1875. gadā papildinājās meistarībā Diseldorfā vietējās akadēmijas profesora baltvācu cilmes gleznotāja Eižena Dikera darbnīcā. Studiju gados Feders apguva akadēmijā kultivētas sacerētas un vispārinātas ainavas kompozīciju veidošanu, kas tika papildināta ar dabā studētiem motīviem un balstīta vecmeistaru tradīcijās. Domājams, viņš iepazina tajā laikā un vēlāk ne tikai laikabiedru krievu mākslinieku sniegumu, bet arī šveicieša Aleksandra Kalama, norvēģa Augusta Kapelena, diseldorfiešu skolas ainavas. Spriežot pēc zināmiem darbiem, līdz 19. gadsimta 70. gadu vidum Federa ainavu ietekmēja romantisma tradīcija – tika gleznotas ziemeļnieciskas dabas ainavas. Raksturīgi to motīvi – tumši skrejoši mākoņi virs neapdzīvotas mežainas ielejas, viesuļa lauzti un liekti koki, nogāztas priedes klinšu vidū.
1876. gadā Feders pieņēma zīmēšanas skolotāja vietu skolotāju institūtā Belgorodā (Kurskas guberņā Krievijā), kur palika līdz 1886. gadam. Sekoja pasniedzēja darbs komercskolā Sanktpēterburgā (līdz 1898. gadam). Turpināja sūtīt darbus uz akadēmijas izstādēm, guva tur panākumus (1880. gadā atzīts par akadēmiķi). Ainava palika Federa galvenais žanrs, lai gan tika gleznoti arī portreti, kuru atrašanās vieta pašlaik nav zināma. Nepārtrūka arī saites ar dzimteni – mākslinieks brauca vasaras atpūtā un studijās uz Latviju. 1893. gadā Feders pretendēja uz Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas profesora posteni, bet tika noraidīts. 1898. gadā atgriezās Belgorodā, 1905. gadā pārcēlās uz Ņežinu (Čerņigovas guberņā), kur arī mira.
Pēdējos desmit dzīves gados Feders izrādīja interesi arī par industriālo vidi (glezna “Ogļu noliktava”) un tālaika moderno mākslu. Kā liecināja Janis Rozentāls, viņš uzturēja kontaktus ar “Rūķa” jaunajiem māksliniekiem, piedalījās diskusijās un interesējās par novācijām, vēlējās neatpalikt savā attīstībā.
Neaizmirsa tautas nacionālās intereses
Ejot pa Katoļu ielu Jelgavā, noteikti prātā nāk kādreiz šeit dzīvojusī radošā Skujenieku ģimene. Marģers Skujenieks dzimis 1886. gada 22. jūnijā Rīgā dzejnieka un publicista Edvarta Skujenieka (Vensku Edvarta) un teātra kritiķes Luīzes Skujenieces (Ādolfa un Nikolaja Alunānu māsas) ģimenē. Viņa māsa Biruta Skujeniece bija tautā iecienīta dzejniece, aktrise un teātra darbiniece.
Skujenieks mācījies Jelgavas un Rīgas pilsētas reālskolā, bet no 1907. gada – Maskavas Komercinstitūta Tautsaimniecības fakultātē. Jau kopš 1904. gada, būdams sociāldemokrātu partijas biedrs, viņš iesaistījās revolucionārajā kustībā, par ko vairākkārt tika arestēts un atradās ieslodzījumā pavisam divarpus gadus. Būdams dedzīgs sociālisma ideju piekritējs, Skujenieks tomēr aizvien konsekventi iestājās par savas tautas nacionālajām interesēm.
No 1910. līdz 1917. gadam politisko vajāšanu dēļ pārmaiņus strādāja gan Latvijā, gan Maskavā, turklāt publicēja virkni nopietnu pētījumu par tautsaimniecības un nacionālajām problēmām, galvenokārt balstoties uz statistikas datiem. 1916. gadā Skujenieks izveidoja Baltijas bēgļu komitejas statistikas biroju Rīgā, bet 1917. gadā bija Vidzemes zemes padomes prezidija loceklis un statistikas vadītājs. Vācu okupācijas laikā aktīvi darbojās puslegālajā Demokrātiskā bloka prezidijā. Pēc Latvijas valsts pasludināšanas bija LSDSP pārstāvis Tautas padomē, kur veica tās priekšsēdētāja pirmā biedra pienākumus. Vēlāk Skujenieks bija gan Satversmes sapulces loceklis, gan visu četru Saeimu deputāts līdz 1934. gadam – pirmajās divās pārstāvēja sociāldemokrātu mazinieku partiju un Laukstrādnieku savienību, bet pēdējās divās – Progresa apvienību. Divas reizes – no 1926. gada 19. decembra līdz 1928. gada 23. janvārim un no 1931. gada 6. decembra līdz 1933. gada 23. martam bija Latvijas Ministru prezidents, tādējādi šajā augstajā amatā atrodoties gandrīz divarpus gadus. Turklāt vienlaikus viņam nācās pildīt gan finanšu, gan iekšlietu ministra pienākumus. Pēc 15. maija apvērsuma bija Kārļa Ulmaņa vadītās valdības loceklis un Ministru prezidenta biedrs, taču 1938. gada februārī šo posteni atstāja, līdz ar to paužot neapmierinātību ar autoritārā režīma nedemokrātismu.
Jau 1919. gada rudenī Skujenieks nodibināja Valsts statistikas pārvaldi, bija tās direktors ar pārtraukumiem līdz pat 1940. gada 12. augustam, kad no šī amata tika atbrīvots un drīz vien apcietināts. 1941. gada jūlijā Maskavā Lubjankas cietumā izcilā Latvijas valstsvīra dzīvību izdzēsa čekistu raidītās lodes.
Jelgavas ģimnāzija pilsētas vārdu sasaistījusi ar inženieri, arheologu un vēsturisku romānu autoru Rihardu Ērgli. Viņš dzimis 1881. gadā Mazzalvē mežsarga ģimenē, beidzis Jelgavas ģimnāziju un Rīgas Politehnisko institūtu, iegūdams būvinženiera specialitāti. No 1906. līdz 1920. gadam Novgorodas guberņas inženieris un zemstes ceļu pārzinis. Vienlaikus beidzis Pēterburgas Arheoloģijas institūtu, vēlāk bijis tā īstenais biedrs. Bijis bēgļu komitejas priekšsēdētājs un vadījis latviešu bēgļu atgriešanos dzimtenē. 1920. gadā atgriezies Latvijā. Līdz 1940. gadam Zemkopības ministrijas nodaļas vadītājs, Hipotēku bankas un akciju sabiedrības “Drošība” padomes loceklis. Vācu okupācijas laikā strādājis par būvinženieri, pēc kara – Latvijas Vēstures muzejā. Viens no studentu korporācijas “Talavija” dibinātājiem.
Pirmā literārā publikācija – romāns “Pelēko baronu vectēvi”, kas kopā ar turpinājumu “Pelēko baronu tēvi” izdots vienā grāmatā ar nosaukumu “Pelēko baronu senči”. Romānā tēlotas 19. gadsimta pirmās puses dzīves ainas (līdumu līšana, konflikti ar muižu un baznīcu), dominē savu māju iekopšanas romantika. Par Latvijas vēstures senāko posmu – latviešu cilšu cīņām pret vācu iebrucējiem 13. gadsimtā – stāstīts romānos “Sēļi”, “Viesturs”, “Virsaiša meita”, “Zemgales valdnieks” (laikrakstā “Tēvijas Sargs”). Ērgļa prozai raksturīga laba dabas izjūta, monolīti raksturi, bagāts etnogrāfisko detaļu klāsts un vēsturiski precīzs reāliju tēlojums, raita darbība. Rakstniecību viņš uzskatījis par vaļasprieku, par galveno savas darbības jomu atzinis vēsturi. Sarakstījis vēsturiskas apceres “Kur atradās senā Zemgales osta?”, “Kā cēlies Vidzemes nosaukums?” un plašu pētījumu “Zemgales neatkarības vēsture”. Savus vēsturiskos pētījumus balstījis uz daudzu vēsturisku avotu salīdzinošu analīzi, veidojis tos viegli uztveramus.
Interesanti, ka Ērglis bijis precējies ar Krišjāņa Barona mazmeitu Birutu Baroni, viņa meita bija aktrise Ilze Ērgle, dēls – inženieris Rihards Ērglis.
No Latvijas līdz Itālijai un ASV
Arnolds Spekke (1887–1972) bija latviešu filologs, vēsturnieks, diplomāts, Latvijas Universitātes filoloģijas doktors un profesors, Latvijas vēstures pētnieks.
Viņš bija arī viens no aktīvākajiem latviešu trimdas darbiniekiem pēc Otrā pasaules kara, piedalījās Latvijas Atjaunošanas komitejas Eiropas centra dibināšanā Londonā. Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs trimdā, vienlaikus arī pilnvarotais lietvedis, Latvijas Republikas sūtniecības Vašingtonā vadītājs un ģenerālkonsuls ASV.
Spekke dzimis 1887. gada 14. jūnijā Bauskas apriņķa Vecmuižas pagastskolas pārziņa Andreja Spekkes ģimenē. Mācījās Iecavas pagastskolā, no 1906. gada – Jelgavas reālskolā. Sāka studijas Rīgas Politehniskajā institūtā, bet tad izlēma doties uz Maskavu, kur no 1909. līdz 1915. gadam studēja senās romāņu valodas Maskavas Universitātes Romāņu filoloģijas fakultātē. Pirmā pasaules kara laikā strādāja par lektoru Arheoloģijas institūtā un par latīņu valodas skolotāju vairākās Maskavas ģimnāzijās. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 1918. gada vasarā atgriezās Latvijā un strādāja par skolotāju Jelgavā, Liepājā un Rīgā. Līdztekus no 1919. gada strādāja par Latvijas Universitātes romāņu filoloģijas docētāju. 1927. gadā Spekke ieguva filoloģijas doktora grādu, bija Filoloģijas un filozofijas fakultātes dekāns un universitātes prorektors studentu lietās. 1932. gadā kā Rokfellera stipendiāts papildinājās Polijā un Itālijā.
1933. gadā Spekki iecēla par Latvijas Republikas sūtni Itālijā, Grieķijā, Bulgārijā un Albānijā, un viņš pārcēlās uz dzīvi Romā. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 27. jūlijā iesniedza protesta notu Itālijas valdībai un 9. augustā atstāja sūtņa amatu. Līdz Otrā pasaules kara beigām strādāja par skolotāju, bibliotekāru un tulku Milānā un Romā, rakstīja grāmatu “Latvijas vēsture”, kas iznāca 1948. gadā. Vadīja latviešu bēgļu komiteju Romā, 1951. gadā izdeva savas grāmatas tulkojumu angļu valodā “History of Latvia”.
1954. gadā Spekke pārcēlās uz ASV, kur bija Latvijas sūtniecības vadītājs Vašingtonā, bet no 1963. līdz 1970. gadam Latvijas Republikas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs. Miris Vašingtonā 1972. gada 27. jūlijā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņa pīšļi apglabāti Vecumnieku kapsētā. Arī Spekkes sieva bija izcilas latviešu ģimenes meita – pianiste Aleksandra Stērste (Elzas Stērstes māsa, Andreja Stērstes meita).
