Pēdējo nedēļu peripetijas, kas saistītas ar valdības vadītāja Aigara Kalvīša ierosinājumu apspriest varas funkciju pārdali, liek atsaukt atmiņā jau zināmu laiku piemirsto frāzi par varas koncentrēšanu.
Pēdējo nedēļu peripetijas, kas saistītas ar valdības vadītāja Aigara Kalvīša ierosinājumu apspriest varas funkciju pārdali, liek atsaukt atmiņā jau zināmu laiku piemirsto frāzi par varas koncentrēšanu. Šoreiz – tieši izpildvaras masīvajās roķelēs ar marionešu diedziņu atsaitēm pie sponsoru klubkrēsliem.
Iespējams, pašreizējais premjers vēlas sevi tautas acīs mālēt kā uzcītīgu brīvvalsts laikā tautas mīlētā Kārļa Ulmaņa skolnieku. Vismaz uz šādu pieņēmumu rosina aizvadītajā nedēļā gaisā mestais domugrauds diskutēt par iespēju ļaut valdībai “politiskās nestabilitātes apstākļos”, kas vismaz pagaidām sīkāk netiek definēti, izsludināt Saeimas ārkārtas vēlēšanas, faktiski – atlaist līdzšinējo likumdevēja institūciju.
Tādējādi arī šā brīža Ministru prezidents, kas zina, varētu pat pretendēt uz vēsturiski spilgta sistēmas “rekonstruktora” lomu, jo tiktu mainīti valsts iekārtas pamati, un no parlamentāras republikas te vairs nebūtu ne vēsts. Šķiet, pašreizējais varas hierarhijas “trešais numurs” lūko pēc augstāka pakāpiena, proti, pilnvarām parevidēt valsts pārvaldes rindas un vajadzības (teiksim, pārāk nekaunīgas nepaklausības) gadījumā rosināt likumdevēja varas nomaiņu. Faktiski Kalvītis tagad cenšas uzsildīt vairāk nekā trīsarpus gadu pažobelē pelējušu picu – savas demisijas dienā līdzīgu ierosinājumu publiski pauda arī toreizējais Einārs Repše, izpelnoties konkurējošo partiju nopēlumu un apsūdzības diktatoriskās tieksmēs un varas monopolizēšanā.
Savukārt tagad līdzīgi pārmetumi ir sekundāri, un Kalvītim izteikt šādu ierosinājumu ir itin piemērots brīdis – saceļot sabiedrībā pietiekami lielu ažiotāžu, izdotos novērst uzmanību no vairākkārtējās skaļās izgāšanās. Piemēram, epopejā ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieka Alekseja Loskutova atstādināšanu no amata – ģenerālprokurora Jāņa Maizīša izteikumi liecina, ka KNAB vadītāja darbībā nav konstatēti pat “būtiski” pārkāpumi, nemaz nerunājot par pamatu sākt kriminālprocesu. Ierēdņi nav lāgā vīžojuši ne kabatās bāzt, ne pienācīgi norakstīt! Visa lielā brēka atkal bijusi neparko! Aktuāla diskusija varētu arī sabiedrības īsās atmiņas dzīlēs noslīcināt histēriskās publiskajā telpā izskanējušās vaimanas par bandītisko superkaujinieku grupējumu, kas pagrīdē rīko nežēlīgus “mentu karus”, tiranizējot tur kriminālo pasauli un kļūstot teju par valstiskās neatkarības biedu.
Vai tauta, kas kopš neatminamiem laikiem teju vienmēr spējusi iet tikai stingra vagara pavadā, būs gatava atbalstīt papildu varas koncentrēšanu vienā “punktā”, kad karaļa ceļu pa politiskā šaha galda kvadrātiem izlēkās plašām pilnvarām apveltīts premjers ar paklausīgu vasaļu svītu, kas sava “ķeizara” tēlu ik pa laikam uzspodrinās ar pērkamu dvēseļu piesātinātām pozitīvisma kampaņām? Tā vairs nebūs sprādzienpilnajiem deviņdesmitajiem gadiem tipiska “ādainu”, šaurpierainu un treniņbiksēs tērptu plikpauru divīzija, kas aptīra veikalniekus, vajadzības gadījumā aci nemirkšķinot ķeras pie “mokruhām” (slepkavošanas), sparīgi gādā pienesumu “obščagam” (kopējai kasei) un ik vakaru melnos mersedesos ripo pie sava “pahana” (barveža) atskaitīties par paveikto. Varu kontrolēs kas līdzīgs Mario Pjūzo daiļradē aprakstītam balto apkaklīšu sindikātam, kur primārā izrēķināšanās un nevēlamo personāliju aizvākšanas metode būs nevis ar dažiem gramiem svina, bet gan valsts trešās augstākās amatpersonas parakstīta pavēle. Kas zina, tālākā perspektīvā taupības nolūkā varētu vēl aizdomāties par visu valsts augstāko amatu apvienošanu vienā vai pat monarhijas izveidošanu. Tas tik būtu amizanti, ja tronī pie paplašināta Rīgas pils korpusa sēdētu karalis Kalvītis! Vēlams, ne pliks.
