Veci cilvēki labvēlīgi skatās pasaulē, no kuras priekiem gan viņi gūst arvien mazāk. Viņu labvēlība ir viens no klupšanas akmeņiem.
Veci cilvēki labvēlīgi skatās pasaulē, no kuras priekiem gan viņi gūst arvien mazāk. Viņu labvēlība ir viens no klupšanas akmeņiem. Varbūt tāpēc uzticēšanos cilvēkiem esam sākuši dēvēt par lētticību. Bet vai tad neuzticēšanās būtu tā īpašība, kas kādu darītu laimīgu?
Satiekoties ar vecajiem ļaudīm Staļģenes pusē, no kuriem vairāki krituši par upuri krāpniecisko darījumu “operatoriem” vai “labvēlīgiem” veco ļaužu mantas aprūpētājiem, bija jādomā, ka varbūt aizdomīgums, neuzticēšanās vecīšus pasargātu no materiāliem zaudējumiem. Tomēr tad viņiem, iespējams, būtu grūtāk izbēgt no īgnuma un stāstiem par ļauno pasauli. Un šāda attieksme dzīvi var sagandēt ne mazāk kā zaudēta manta.
Cilvēki, ar kuriem “Ziņas” tikās, ir veci, nespējīgi. Daži no viņiem apkrāpti, citi savu mantu nodevuši krustbērniem, audžubērniem, bet paši nonākuši sociālajā aprūpē.
Nonākot sociālajā aprūpē
Staļģenes pagastā sociālā māja “Zariņi” pajumti un aprūpi sniedz sava pagasta vecajiem un nespējīgajiem iedzīvotājiem. Tā darbojas jau septiņus gadus. Patlaban tur mīt 11 cilvēku. Viena cilvēka uzturēšanās mēnesī izmaksā 110 latu. Mājā strādā četras sociālās aprūpētājas – Teresa Freimane, Aina Niedra, Dzintra Kantele, Jadviga Kalniņa. Lielu finansiālu atbalstu – aptuveni 7000 latu gadā – šis nams saņem, pateicoties Joahima Zīgerista aktivitātēm. Staļģenes pagasta sociālais budžets ir 15 840 latu.
“Tu man būsi kā māte…”
Tuvākajās dienās uz dzīvi sociālajā mājā paredzēts pārcelties arī Jevgeņijai Pinkulei. Par viņas dzīvi īsi pastāsta sociālā darbiniece Vita Beņicka. “Vīrs miris, zeme un manta izkrāpta. Vecums darījis savu. Nav vairs spēka pašai sevi aprūpēt.”
Satiekamies nelielas koka mājas tīri koptā dzīvoklītī. Vecās kundzītes smaidīgās acis neliecina, ka krāpšanas dēļ izjustu naidu. “Nomira mana draudzene. Pēc bērēm viņas meita teica – tu tagad būsi man tikpat kā māte…” Kamēr kundzīte gulējusi slimnīcā, mājās notikušas šādas tādas pārvērtības – rīdziniece paņēmusi 850 latu, labos traukus, gultas veļu, citu mantu.
Kopā ar “Ziņām” pie J.Pinkules ieradās arī V.Beņicka, lai pārrunātu tuvākajā laikā veicamos pārcelšanās darbus. Vecajiem cilvēkiem vajag ņemt līdzi mīļas mantiņas. “Kādu krūzīti, šķīvīti, segu, albumu,” saka Vita, bet Jevgeņija atbild: “Nav vairs daudz ko ņemt.” Tad, atcerēdamās ko svarīgu, izslej sastrādātu, mezglos savilktu pirkstu: “Man viens deķis zārkam nolikts. Tas gan jāņem.” Viegla un darbīga rosīšanās. Vecums ir gudrs.
Kamēr jauns, vecumu nesaprot
Atgriezīsimies “Zariņos”, uz kurieni tuvākajā laikā dosies J.Pinkule un kur jau viņai saposta un izremontēta istabiņa. Visās istabiņās ir mājas dzīves noskaņa, katrā, kur atrodas iemītnieks, kas spējīgs skatīties televīzijas pārraides, ir arī televizors, citi jaukumi.
Mēs ejam ciemos. Valija Larionova ir staļģeniece. Vīrs miris, pašai bērnu nav. Vēl pirms dzīvesdrauga aiziešanas mūžībā abi pārdevuši māju, zemi un pārcēlušies dzīvot uz “Zariņiem”. Naudu par īpašumu pārdošanu saņēmuši vīra bērni. Ar to arī attiecības beigušās. Tagad Valijas kundze īsina laiku, lasot grāmatas, skatoties TV, pastaigājoties. Atzīst, ka viss ir ļoti labi, tikai – mazliet garlaicīgi. “Kamēr cilvēks jauns, viņš nesaprot, ko nozīmē būt vecam. Arī pati par to nedomāju,” atzina kundze ar laipnām krunciņām sejā.
Pie Valijas Kalnietes “Ziņas” sastapa viņas māsu, kas savu radinieci apciemo reizi mēnesī. Biežāk nav iespējams finansiālu apsvērumu dēļ. Arī Valijas kundzes māsa ir kritusi par upuri krāpšanai. Omulīgi sēžot uz savas māsas gultas, viņa enerģiski atgaiņājas: “Nē, nē, es neko neteikšu. Gan Dievs visu atlīdzinās.” Viņa tiešām nevēlas stāstīt, kā pēc vīra nāves, mainot savu dzīvokli Jelgavā, Sudrabu Edžus ielā pret mazāku, nonākusi nevis dzīvoklī, bet miteklī. Viņa ir diezgan tradicionāla pensionāre. No sociālajiem pabalstiem, kas pienākas vientuļam pensionāram ar 70 latu lieliem ienākumiem mēnesī, saņēmusi palīdzību tikai maksai par siltumu. “Kamēr es varu, neko vairāk neprasīšu, man nepatīk karot par savām lietām,” viņa strikti nostājas pozīcijā, kurā pašcieņa gūst uzvaru pār sociālajām problēmām. Ne pabalstu, ko varētu saņemt zāļu iegādei, ne citas iespējas izmantotas netiek.
Līdz pacēlājiem vēl tālu
V.Beņicka pastāsta – kāds ciemiņš atbrauc pie ikviena. Ja ne bērni, tad kaimiņi, attāli radinieki.
Tikai četri no tur dzīvojošajiem paši spēj doties uz virtuvi paēst. Vecīšus izcilā auklītes, un, ja vajag, piepalīdz saimnieks. Nesen sociālā darbiniece bijusi pieredzes apmaiņas braucienā Berlīnē, Drēzdenē, Leipcigā. “Tā jau runā, ka pašvaldību darbinieki braukā apkārt, naudu notriekdami. Bet mēs redzējām, cik daudz mūsu aprūpes iespējas atpaliek. Mums vismaz rodas priekšstats par to, kā vajadzētu būt. Pacēlāji, lifti, nodarbinātība, klubiņi, zooloģiskais dārzs.”
Tomēr – lai kā arī vajadzētu būt, “Zariņos” visi, kas spējīgi runāt un saprast, atzīst, ka dzīve tur ir laba.
Tikai viens iemītnieks šajā mājā ir gados jauns cilvēks. Viņam bijusi nepieciešama palīdzība, jo sirds par “mīkstu”, pastāsta V.Beņicka. Dzīvojis Kārniņos, “ziļuki” apkārt, visu viņa naudu nodzēruši, bet pašu atstājuši bez padoma. “Netīrībā, slimībās pilnīgi bezpalīdzīgu paņēmām, jo redzējām, ka viņam vēl var palīdzēt. Šeit viņš kādreiz nopļauj zāli, notīra sniegu. Nekas liels jau nav jādara. Sociālā darbiniece neslēpj, ka dažkārt cilvēks iemācās vai neiemācās “sisties pa dzīvi” visādi, bet, tiklīdz nonāk aprūpes iestādē, pēkšņi kļūst izvēlīgs.
Bet viens gan jāsaka – visi staļģenieki, ar kuriem iznāca pārmīt kādu vārdu, ar lielu cieņu piemin Zīgerista kungu. “Viņam ir par ko pateikties,” atzīst V.Beņicka, “visiem skolas bērniem nodrošināti gumijas apavi. “Rūpju birojs”, kas iekārtots “Zariņos”, ar dažādām mantām laiku pa laikam var apgādāt arī citus – represētos, bērnunama iemītniekus Jelgavas rajonā.
