Svētdien saulainajā pusdienlaikā rudens vējš plosījās Zaļenieku kapsētā. Arī pie Stērstu Andreja atdusas vietas.
Svētdien saulainajā pusdienlaikā rudens vējš plosījās Zaļenieku kapsētā. Arī pie Stērstu Andreja atdusas vietas. Pat lielā kapakmens pakājē sveču liesmiņu nopūta. Skolotāja Liliana Štauere, atklādama izcilā jaunlatvieša un jurista, literāta, valodnieka un sabiedriskā darbinieka, piemiņas brīdi, vējaino dienu salīdzina ar viņa trauksmaino mūžu.
Stērstu Andrejam 150. Ar savu latvisko nostāju viņš nevarēja būt draugs ne krievu, ne vācu kaklakungiem. Arī padomju varas gados Stērstu Andreja vārdam neatradās vieta Latvijas padomju enciklopēdijā. Labāk bija noklusēt, ka Stērste sarakstījis pirmo zinātnisko gramatiku latviešu valodā, ka kopā ar Kaudzītes Matīsu izdevis grāmatu «Sēta un skola», ka latviskojis «Tiesu ustavu», radīdams veselu rindu latvisku juridisku terminu: pavēste, ziņnesis, lietiski pierādījumi, kratīšana, blakus sūdzība, spaidu darbi, apgabaltiesa un daudzus citus, ka, Jelgavas Latviešu biedrībā vadījis rakstniecības nodaļu un divus gadus bijis biedrības priekšsēdētājs, un ka strādādams advokatūrā, bijis patrons Rainim un vēlākajam Valsts prezidentam Albertam Kviesim. Pārāk neērta, tātad noklusējama personība.
Šā trauksmainā mūža pēcnācēja jau trešajā paaudzē ir rakstniece un diplomāte, un Stērstu Andreja mazmazmeita Anna Žīgure, Elzas Stērstes un Edvarda Virzas mazmeita, Amarillas Lieknas (Virzas) un Jāņa Žīgura meita. Viņa pie pieminekļa atzīstas, ka tik slavenu senču vārds uzliek pienākumu «dzīvot, strādāt tā, lai viņiem tur aizsaulē nebūtu par mums kauns».
Kā Stērstu Andrejs teicis:
«Līdz ar sentēviem
Krietnus darbus
Godam lai minam».
Skanēja Stērstu Andreja un Elzas Stērstes dzeja, vijoles melodijas, kopīgi tika dziedāta Stērstu Andreja mīļākā dziesma «Nevis slinkojot un pūstot».
Jelgavas Latviešu biedrības organizētā sarīkojuma otrā daļa turpinājās Jelgavā, zinātniskās bibliotēkas Krišjāņa Barona zālē. Tas bija veltījums Annai Žīgurei viņas apaļajā jubilejā sevis, savas dzīves nostājas atklāsme. Viņa sešus gadus nostrādājusi Somijā par Latvijas vēstnieci, tur bijusi arī diplomātiskā korpusa vecākā. Ko vēl vairāk diplomātijā var sasniegt?
Tas bija skaists un bagāts laiks. Tagad esmu atgriezusies Latvijā. Nedomāju diplomātijā vairs atgriezties. Ne katram ir dots izcīnīt brīvību un dzīvot neatkarīgā dzimtenē. Pārvērtības Latvijā ir brīnišķīgas, saka A.Žīgure.
Rakstniece mūsu 50 nomāktības gadus tēlaini salīdzina ar dzīvi tunelī, kur pelēkā krēslainība pieņemta par normu. Kad radusies iespēja izkļūt no šīs pustumsas, atklājies ka pasaule aizsteigusies tālu priekšā. Savas izjūtas par pārvērtībām ģimenes aspektā viņa atklājusi grāmatā, kura Somijā jau piedzīvojusi trīs izdevumus, bet latviski nākamā gada sākumā iznāks «Lauku Avīzes» lata grāmatu sērijā. A. Žīgure pašalaik lasa lekcijas topošajiem diplomātiem, raksta jaunu grāmatu par Latviju, palīdz veidot Eiropas namu. Un mīl savu vīru, somu žurnālistu Baltijā.
Tā bija divu stundu atklāta, sirsnīga saruna par dažādām Latvijas un Somijas dzīves sfērām, par tautas lepnumu, cieņu un pašcieņu.
Ar kopīgi dziedātām tautasdziesmām un flautistes Gintas Zīģeles veltījumu jubilārei noslēdzās šis jaukais savstarpējās sapratnes sarīkojums.
