Mamma ilgus gadus strādāja LLU – ar darbu aizņemta, un nekad tā īsti nebija laika pabūt kopā ar ģimeni.
«Mamma ilgus gadus strādāja LLU – ar darbu aizņemta, un nekad tā īsti nebija laika pabūt kopā ar ģimeni. Cerējām, ka nu vecumdienās viņa būs mājās, kopā ar ģimeni, bet nekā – mammītei ir tik daudz vaļasprieku, ka mēs viņu redzam visai reti,» tā par pensionāri Grietiņu Kluburi stāsta viņas ģimene.
Grietiņa pati atzīst, ka ar dzīvi ir ļoti apmierināta un bauda katru tās dienu: «Lielākais vaļasprieks ir dziedāšana. Piedalos trīs koros – «Līga», Izglītības pārvaldes vokālajā ansamblī «Guns» un baznīcas korī. Ar «Līgu» patlaban gatavojamies dziesmu svētkiem, kas būs grandiozs notikums. Man patīk klasiskā mūzika. Mīļāko dziesmu nosaukt ir grūti, bet ik pa laikam repertuārā ir kāda, kas šķiet bezgala jauka. Pēdējā laikā ļoti iepatikusies A.Klāsones dziesma ar A.Skujiņas vārdiem: «Visiem, kas nesvieda akmeni pretī, vēru reiz sirdi kā tāli ver lauks.» Arī pati cenšos dzīvot pēc šāda principa.»
Vēl viens no Grietiņas kaislīgiem vaļaspriekiem ir ceļošana – padomijas laikā izbraukāta plašā tēvu zeme, bet tagad ik gadu tiek ieplānots kāds ceļojums uz Eiropu: «Visu gadu krāju naudiņu, jo zinu, ka vasarā varēšu pabūt ārzemēs. Šovasar tiek plānoti pat divi ceļojumi – kopā ar meitu uz Slovākiju un uz Bavārijas pilīm kopā ar bijušajiem kolēģiem. Mans nepiepildītais sapnis ir atļauties ceļot ar lidmašīnu.»
Nedēļas nogales bieži vien paiet teātrī – skatīts tiek viss. Pati viņa atzīst, ka labprātāk katru vakaru sēdētu operā, bet tam maciņš ir par plānu. Uz teātriem viņa brauc kopā ar savas meitas Intas Spārītes kolēģiem – 1. ģimnāzijas skolotājiem –, un vienmēr tiek izmantota arī «Zemgales Ziņu» dāvātā iespēja apmeklēt teātri: «Esam tāds fanu klubiņš, kas regulāri dodas uz teātriem. Patīk nopietnās izrādes, bet skatos arī vieglās – jāredz taču ir viss. Simpatizē Krievu drāmas teātris – tādas pamatīgas lugas. Tuvākais brauciens iecerēts uz «Burvju flautu». Nesmādēju arī izrādes, ko rāda mūsu kultūras namā.»
Lai arī Grietiņa bauda piesātinātu sabiedrisko dzīvi, pati atzīst, ka tomēr ir zemes cilvēks. Par to liecina viņas mājas – gluži kā ziemas dārzs: «Pēc profesijas esmu agronome – zeme man dod spēku. Tagad jau plašumus apsaimniekot vairs nevar, bet istabas augi ir kas cits. Mīlu lielas puķes – eksotiskus augus. Tagad to ir tik daudz, bet gribas no visa pa bišķim. Īpaša aizraušanās ir hiacintes – tās audzēju un dāvāju ļoti daudz. Arī ar kokiem esmu uz «tu». Katrā ceļojumā vēroju kokus – sasveicinos ar tiem un gūstu spēku. Žēl man ir pils parka lielo koku, kas tagad tā apzāģēti…»
