Skolas laiks katram paliek atmiņā gan ar labiem un jaukiem, gan ar ne visai patīkamiem brīžiem. Bet tomēr tas ir vecums, kurā visi gribētu kādreiz atgriezties.
Skolas laiks katram paliek atmiņā gan ar labiem un jaukiem, gan ar ne visai patīkamiem brīžiem. Bet tomēr tas ir vecums, kurā visi gribētu kādreiz atgriezties.
Par saviem pedagogiem man nav iemesla žēloties, taču viņu vidū nav daudz tādu, kurus atcerētos kā īstus profesionāļus un no cilvēciskā viedokļa – kā domubiedrus un partnerus. Varbūt traucē manis paša ilgā pedagoģiskā prakse – 17 gadu –, tāpēc neesmu tik objektīvs kā tie, kas strādā citās sfērās.
Man vissiltākās atmiņas ir par pirmo skolotāju Krimūnu pamatskolā Ausmu Zommerovsku. Viņa tur strādā vēl šobaltdien. Mūsu 1. klase laikam bija pirmā skolotājas darba gaitās. Grūti būtu iedomāties citu cilvēku šajā vietā, viņa bija fantastiska! Es jutu viņas labvēlīgo attieksmi.
Vēlākos gados skolēni sāk domāt, ko pedagogs dod praktiskajai dzīvei. Mēs visi gribam ideālu – lai prasīgums apvienotos ar cilvēciskumu un emocionālu kontaktu ar bērnu. Es apzinos, ka to nevar iegūt ar visiem saviem audzēkņiem, tāpēc arī maz ir atmiņā pedagogu, ko gribētos izcelt. Viņi bija stingri un zinoši, tāpēc no pamatskolas aizgājām ar labu zināšanu bagāžu. Tagad skolās vairāk tiek domāts par skolēna pašcieņas respektēšanu. «Slikto zēnu» uzvedība būtībā ir cilvēciska protesta izpausme pret bērna pašcieņas nonievāšanu. Arī man pašam savas pedagoģiskās darbības sākumā ir lietas, ko varu sev pārmest.
Es zinu, ka lielākā daļa Jelgavas skolotāju ir augstas kvalifikācijas profesionāļi, zinoši pedagogi. Novēlu viņiem izkopt arī spēju radīt emocionālu un cilvēcisku kontaktu ar saviem audzēkņiem, cienot viņus kā personības. Un novēlu saņemt tādu pašu cieņu arī pretim!
