Vedējmāte Ruta Kunkulberga savās mājās tepat Jelgavā, Vīgriežu ielā, norunātajā dienā mūs sagaida viena pati. Vīrs Māris, kuru daudzi pazīst kā lielu sportistu un Latvijas čempionu virves vilkšanā, ir darbā. Lai gan debesis pārklājuši tumši mākoņi, līst un stipri pūš vasaras vējš, pie Rutas ir omulīgi – kūp tēja, un telpu piepilda silta gaisma. Īsts brīdis, lai parunātu ne tikai par kāzām, bet arī kā zebras mugura strīpaino dzīvi un vieglumu, kas nepieciešams, lai izsoļotu tai cauri. To «kunkulīši», kā Rutu un Māri mīļi iesaukuši tuvākie draugi, cenšas dot līdzi arī saviem «jaunajiem». Lai nedomā, ka laulība būs vieni vienīgi svētki!
Pāri izveidojuši stipras savienības
«Kāzas nav nekāda joka lieta. Tā tikai šķiet – vienas dienas pasākums! Taču pēc tam ir visa dzīve. Vai esat padomājuši, ko no tās vēlaties? Varbūt nemaz nav vērts precēties? Kāpēc radīt sev liekas problēmas?» ir teju pirmie vārdi, ar kuriem kā aukstu dušu Kunkulbergi parasti sagaida savus jaunos pārus. Ne tāpēc, lai baidītu vai paši būtu ko savā laulības dzīvē nožēlojuši – 5. novembrī Ruta un Māris svinēs 22. kāzu jubileju un apgalvo, ka ne reizi nav strīdējušies. Vienkārši, pirms viņi ķeras klāt jauno cilvēku lielajai dienai, lai pārvērstu to neaizmirstamos svētkos, vedēji cenšas pateikt, ka kāzas ir tikai sākums, kas negarantē laimīgu dzīvi, un tāpēc nav jāpārvērš balagānā. Viņiem pašiem tās īsti nemaz nav bijušas – klusi sarakstījušies, un viss. Radi un draugi par noslēgto savienību uzzinājuši tikai pēc vairāk nekā mēneša. Taču tas nav traucējis izveidot stipru kā kodols ģimeni. Iespējams, tamdēļ, ka abiem aiz muguras jau bija vienas attiecības, no kurām jaunajā dzīvē ienesta mācība, ka nevajag uztraukties par sīkumiem un no mušas uzpūst ziloni, bet vienmēr jācenšas ieklausīties otrā un saprast. It kā vienkārši, taču daudzi nespēj piekāpties un krīt, kā pret klinti sadragājot savu laulības kuģi. Kunkulbergu dzīvē ievestie gan šo stundu apguvuši tīri labi – no 21 pāra, pie kuru šūpuļa Ruta kā jau kārtīga vedējmāte ar savu padomu un rūpi stāvējusi vai bijusi klāt kā vakara vadītāja, izšķīrušies tikai trīs.
Nepatīk izrādīšanās
«Sākās ar to, ka man patika visur iet un piedalīties. Redzot, ka cilvēki sēž, uzreiz piedāvāju uzspēlēt kādu spēli. Draudzenīte to pamanīja un lūdza novadīt viņiem kāzas. Tas bija 1979. gads. Tajā laikā mācījāmies akadēmijā. Viņi sarakstījās, un braucām uz Mežciemu brīvā dabā svinēt īstas studentu kāzas. Tikko bija parādījušās pirmās «javiņas» – vēl tagad draugi atceras, cik svinības bija foršas un nepiespiestas,» vedējmāte stāsta par savām pirmajām kāzām. Līdz ar to maisam gals bija vaļā – Rutu sarīkot skaistas un jautras kāzas aizvien biežāk sāka aicināt ne tikai draugi, bet arī radi, paziņas un paziņu paziņas. Kulminācija vedēju būšanai tika sasniegta 2007., 2008. gadā, kad Kunkulbergi abi kopā vai Ruta viena gadā paspēja noorganizēt astoņas deviņas kāzu svinības. Pēdējā laikā pāri gan tik aktīvi vairs neprecas – pērn un arī šogad Rutas kāzu blociņā, kurā rūpīgi fiksēti gadi, datumi un jaunlaulāto vārdi, vīd tikai viens ieraksts. Kunkulbergi arī neņem visus pēc kārtas, jo ļoti būtiski ir spēt ar jauno pāri nostāties uz «viena viļņa». Tikai tā abas puses var sasniegt lielāko gandarījumu, kas teju vienmēr arī izdevies. Izņemot reizi, kad vedēji neuzmanīgi iekrituši pamatīgās izrādīšanās lamatās.
«Nezinām, kā šis pāris tagad dzīvo. Taču, kad viņi precējās, vīram tas viss jau no sākuma nepatika. Līgavas māte lielījās – kas es, Anglijā strādādama, savai meitai kleitu par diviem tūkstošiem latu un viesu namu par pusotru tūkstoti nevaru atļauties! Kāzās jaunajam pārim bija jābrauc jaunākajā mersedesā. Mūs iesēdināja melnā leksusā. Aizvedām viņus uz vietu, kur tika uzņemta filma «Dāvana vientuļai sievietei». Sazvanījos ar Raiskuma teātri, lai jautri sagaida, bet viņi pat no mašīnas negribēja laukā kāpt – ja tev vajag, kāp pati! Labi, ka viesi bija vienkārši fantastiski. Darījām visu viņiem, kaut kāzas pēc būtības ir jaunā pāra diena, un parasti necenšos izdabāt ciemiņiem, jo visiem tāpat nebūsi labs! Galvenais, lai cilvēkiem nebūtu garlaicīgi. Taču viesiem neko nevajag uzspiest,» savus vedējmātes principus atklāj Ruta Kunkulberga.
Pati šuj aubes, priekšautus un linu dvieļus
Katrās kāzās svarīgi atrast vienotu stilu, un zinātāji tās sagrupējuši dažādām gaumēm – karaliskās, romantiskās, alternatīvās, smalkās, bohēmiskās. Precēties gribošo simpātijas cenšas iekarot arī dažādas Rietumu padarīšanas, piemēram, rīsu kaisīšana, iznākot no baznīcas, un skanošu bundžu piesiešana pie jaunlaulāto mašīnas. Taču mūsu puses jaunie pāri vēl joprojām izvēlas tradicionālas latviešu kāzas – divu dienu svinības ar tiltiem, jautriem uzdevumiem, pirmo valsi, mičošanu, dejošanu līdz vēlai nakts stundai, guldināšanu un modināšanu. Pēdējā laikā liela nozīme tiek piešķirta latviskajām tradīcijām, kas stipri sakņojas folklorā, novērojusi vedējmāte. Tomēr tas nenozīmē, ka visas kāzas iet pēc viena scenārija. Ruta rāda veselu kaudzīti mapju, kurās saguluši konkrētajam notikumam pašsacerēti dzejolīši, dziesmas, dzejas panti, spēles, uzdevumi un citi kāzu materiāli, kuriem idejas vedēji tver, nemitīgi turot acis un ausis vaļā, meklējot internetā un dažādās dzīves situācijās.
Lai sagatavotos kāzām, vedējmāte lielākoties visu dara pati – skrien pa veikaliem, griež, zīmē, līmē un, protams, šuj aubes, priekšautus un linu dvieļus, jo rokdarbi ir liels Rutas vaļasprieks. Šim procesam nepieciešami aptuveni divi mēneši, kopš brīža, kad jaunais pāris atnācis uz pirmo tikšanos un aizpildījis iepazīšanās un vēlmju testu. Lai tās īstenotu, vedējiem dažādiem kāzu tēriņiem nepieciešams vidēji ap 300 latu. Taču naudai nekad nevajadzētu būt noteicošajai. Pati svarīgākā ir vēlme padarīt lielo dienu skaistu, sirsnīgu, vieglu un baltu, ko var arī bez lielas bagātības. Tas būtu jāatceras arī jaunajam pārim, izvēloties dažādas «ekstras».
«Daudzreiz jaunajiem esmu teikusi – kārtīgi padomājiet, pirms rakstiet viesu sarakstu. Kas ir jūsu draugi? Varbūt nevajag aicināt vienas dienas draugus, bet kādu, kurš tev kādreiz dzīvē palīdzējis, taču esi viņu aizmirsis. Daudzi pēc tam mums sacījuši paldies,» teic Ruta Kunkulberga.
Aktīvi iesaistījušies vedēju kustībā
Ruta un Māris Kunkulbergi ir ne tikai pieredzes bagāti vedēji, bet arī īpašas vedēju kustības dalībnieki. Pulcējot kopā kāzu viesību organizētājus, pirms desmit gadiem Lizuma pagasta Rubenēs to sāka Vivita Pozņaka kopā ar savu nu jau mūžībā aizgājušo vīru Juri. Rubenēs tika ierīkots arī kāzu muzejs, tomēr finansiālu apstākļu dēļ šo vietu tam nācās atstāt. Tomēr vedēji joprojām tiekas, un augusta sākumā rožu jubilejas salidojumā kopā ar pārējiem kustības himnu dziedās un karogu vilks arī Kunkulbergi.
«Mēs, vedēji, galvenokārt sanācām kopā, lai dalītos idejās. Tā Vivita izdevusi jau trešo grāmatu. Šie salidojumi ir vienkārši fantastiski – vedēji taču ir dulla tauta! Mums nevajag scenāriju, lai sarīkotu jautru pasākumu. Piemēram, pērn salidojumā sarīkojām kāzas pārim, kas paši ir vedēji, bet nebija precējušies. Katram tika iedalīts uzdevums – uz vietas gatavojām kāzu pušķi, rotājām mašīnu, taisījām vārtus. Klāt bija arī viņu viesi. It kā liels balagāns, bet visiem ļoti patika,» stāsta Ruta, atklādama, ka vēl negrasās mest pie malas vedējmātes godu. Lai gan tas ir liels darbs un uzliek zināmu atbildības nastu rūpēties par jauno ģimeni, gatavošanās kāzām aizrauj tā, ka pazūd laiks un viss ikdienas grūtums. ◆
