Pagājušajā Saeimas sēdē gluži nepamanīti no plašākas sabiedrības tika izdarīti grozījumi Valsts civildienesta likumā.
Tie nosaka virknei ierēdņu dažādas sociālās garantijas. Atlaišanas pabalstu līdz četru mēnešu vidējās izpeļņas apmērā, ierēdņa veselības apdrošināšanu, bet pret nelaimes gadījumiem viņu apdrošina, ja tas paredzēts likumā vai Ministru kabineta noteikumos. Bērna piedzimšanas gadījumā ierēdnis saņems pabalstu sešu mēnešalgu apmērā. Atrunāts pat tas, ja viņa ģimenē pasaulē nāks dvīņi un trīnīši. Bet ja vairāk? Tas nu gan nav ievērtēts. Ņemot vērā nesen sākto premjerministra Ivara Godmaņa krusta karu pret īpašo uzdevumu ministru sekretariātiem, kā arī prasību samazināt uzblīdušās ierēdniecības skaitu, minētie likuma papildinājumi izskatās ļoti dīvaini. Līdz ar tiem viena iedzīvotāju kategorija nokļūst privileģētā statusā. Par lielo štatu samazināšanu valstij arī nāksies nopietni maksāt. Var gadīties, ka atstāt ierēdni amatā būs finansiāli izdevīgāk, nekā no viņa tikt vaļā. Pašlaik ierēdniecība dubultojusies salīdzinājumā ar laiku pirms astoņiem gadiem. Jāatzīst, ka birokrātijai visā pasaulē piemīt pašatražošanās tendence. Bijušais Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čerčils savulaik ieteica universālu veidu, kā ar to cīnīties. Proti, reizi desmit gados ierēdņu skaitu samazināt precīzi uz pusi. Nākamajos desmit gados viņu skaits tāpat dubultosies. Diezgan vienkārša un universāla recepte. Turklāt ar dziļi racionālu jēgu.
