Esmu sieviete – tā teikt labākajos gados – pāri 70. Jau vecajos laikos, pirms gadiem desmit, man poliklīnikā ieteica vakarā reizi nedēļā lietot pa tabletītei furosemīdu vai diakarbu.
Esmu sieviete – tā teikt labākajos gados – pāri 70. Jau vecajos laikos, pirms gadiem desmit, man poliklīnikā ieteica vakarā reizi nedēļā lietot pa tabletītei furosemīdu vai diakarbu.
Viss it kā bija normāli, bet ar šā gada jaunievedumu furosemīda lietošana, tāpat kā nitroglicerīna, ir jāpārtrauc, un tas nekas, ka ar sevišķi karsto laiku kājas nelien kurpēs un roku pirksti kopā nav saliekami.
Iegriežoties aptiekā pēc furosemīda, man laipni vaicāja: «Ārsta receptīte?» Kur man ārsta recepte – man nav ne ģimenes, ne ģimenes ārsta.
Ar nitroglicerīnu ir tā, ka tabletīte jālieto tad, kad nepieciešama, nevis jāsāk meklēt recepte, kad viena kāja ir jau pie firmas «Velis».
Aptiekā saņēmusi atteikumu, saskaitījusi savus santīmus, devos uz veikalu un nopirku 1,5 l pudeli alus. Negaršīgs, rūgts, bet, kā saka, «rūgtas zāles, salda veselība». Izdzerot pudeli alus un atbrīvojoties no liekā šķidruma organismā, jutos pilnīgi vesela.
Mans matemātiskais aprēķins ir šāds: ārsta vizīte Ls 0,50; zāles Ls 0,50 – kopā Ls 1, kas ir pudele alus.
Tā, lūk, – baudiet alu un būsiet veseli, nevis staigājiet no Poncija pie Pilāta zāļu meklējumos.
Sirdzēja
