Šogad siltais laiks jauc ierasto kārtību dabā, mulsina un izbrīna, sniega baltuma deficīts un bieži mākoņu segas aizklātais debesjums nospiež dvēseli ar «riktīgu» fizisku mellumu, bet vēji šīs izjūtas sagriež īpatnēja kokteilī.
Šogad siltais laiks jauc ierasto kārtību dabā, mulsina un izbrīna, sniega baltuma deficīts un bieži mākoņu segas aizklātais debesjums nospiež dvēseli ar “riktīgu” fizisku mellumu, bet vēji šīs izjūtas sagriež īpatnēja kokteilī.
Un vēl brāzmas lauž zarus un kokus, kā dēļ tūkstošiem mājsaimniecību paliek bez elektrības… Pēdējās dienās par to vien runā, taču “sausajā” statistikā mājo emocijas – kādas nu kuram, 21. gadsimtā paliekot bez “barības vada” vajadzībām pēc informācijas, siltuma, trokšņa un neskaitāmām sadzīves lietām, pie kurām tik ļoti esam pieraduši.
Tumsa manu ģimeni noķēra kādā vakarā, atgriežoties no darba. Dzīvojam privātmājā Jelgavas rajonā, un tovakar, man, vīram un meitiņai ienākot pa durvīm, mazais dēlēns, kuru pieskata auklīte, priecīgi sāka rāpties pa kāpnēm uz leju mūs sagaidīt. Viens mirklis, un nams bez jebkāda brīdinājuma ieslīga necaurredzamā tumsā.
Pirmie reaģēja bērni, kuriem šāds lietu pavērsiens nu nekādi nepatika. Meita ieķērās tētim kājā, bet es, taustoties pēc skaņas, steidzu meklēt mazo. Atradās! Nākamais uzdevums bija salūkot sveces. Par divām atcerējos uzreiz. Tās veiksmīgi iededzot, varēja meklēt pārējos krājumus. Šādā brīdī tiešām lieti noder romantiskā vēlme ik pa laikam mājās iedegt “dzīvo” uguni. “Zelta kontrabanda” – baterija – gan mūs īpaši neglāba, jo knapi čākstēja!
Kad mazās liesmiņas draudzīgi rotaļājās teju visās nama telpās un stāvos, varēja sāk plānot vakaru, un teikšu atklāti – tāda iespēja traki strādājošiem vecākiem ar maziem bērniem ir diezgan reta. Vīrs gan nedaudz sapīka, jo cerēja padarboties ar datoru, kā dēļ dienā bija agrāk atbrīvojies no darba. Nu nekā! Bet ko tad?
Uzreiz kļuva skaidrs, ka būs jādzīvo bez siltām vakariņām, jo plīts mums elektriskā! Taču sveču gaismā gatavotas sviestmaizes arī ir piedzīvojums. Tāpat kā sajūtas, ko var izbaudīt tikai šādā situācijā, kad ieslēgt gaismu, televizoru, datoru, mūzikas centru un citas ierīces vienkārši nav iespējams.
Pirmais, kas iekšēji noķer, ir fantastiskais klusums un skaņu uztvere tā fonā. Biju pārsteigta, cik ļoti precīzi visu var saklausīt – soļus, sarunas, piesitienus, papīra čaukstēšanu, ūdens šļakstus, rotaļlietu radītās skaņas. Ikdienā to nedzirdam un arī paši esam skaļāki, lai pārējie mūs sadzirdētu.
Un vēl – gaisma! Šī samtainā, mīkstā, dzīvā sveču gaisma, kas spēlē ēnu teātri uz sienām. Tā nāk tikai no šā avota, jo elektrība ir pazudusi arī kaimiņmājām. Mani šī sajūta harmonizēja.
Pēdējais pārsteigums – cik ļoti labi, apraduši ar notiekošo, šajā situācijā jutās mazie bērni!
