Atnākot uz internātskolu, piepildījās mans sapnis, stāsta Aleksejs, kura viena no lielākajām bērnības vēlmēm bija kļūt par ugunsdzēsēju.
Atnākot uz internātskolu, piepildījās mans sapnis, stāsta Aleksejs, kura viena no lielākajām bērnības vēlmēm bija kļūt par ugunsdzēsēju.
Pašlaik Aleksejs ir septiņpadsmit gadu vecs jaunietis, kuram mājas ir bērnunams, bet par draugiem un sava veida ģimeni kļuvuši ugunsdzēsēji. Ar viņiem puisis saistīts nu jau vairāk nekā pusotru gadu.
«No astoņu gadu vecuma sapņoju, ka kļūšu par ugunsdzēsēju un palīdzēšu cilvēkiem. Piecpadsmit gadu vecumā sāku mācīties internātā, un tad pavisam nejauši arī radās iespēja īstenot manu sapni. Es priecājos, ka skolas direktore un ugunsdzēsēju priekšnieks ļāva man pamēģināt un pārliecināties, ka glābēja darbs patiešām ir tas, ko vēlos. Tagad, kad ir mācības, man pie ugunsdzēsējiem neiznāk iet tik bieži, kā gribētos un kā to varēja darīt vasaras brīvlaikā, taču manā rīcībā ir brīvdienas,» stāsta Aleksejs. Viņš arī piebilst, ka, pat ja īsti negribas, lai kļūtu par īstu ugunsdzēsēju, ir jāmācās. Arī ugunsdzēsēji vienmēr noprasot, kā gājis skolā un vai uzdotais ir izpildīts.
«Man pie ugunsdzēsējiem – jo īpaši 4. maiņas – ļoti patīk. Varbūt jocīgi, bet patīk arī stingrā disciplīna, kas tur valda. Tur visi zina savus pienākumus un tos arī pilda, nemaisoties viens otram pa kājām. Tur ir kārtība. To visu redzot, arī man gribas palīdzēt trauku novākšanā pēc ēšanas un šļūteņu sakārtošanā pēc ugunsgrēka. Es pret ugunsdzēsēju darbu izturos ļoti nopietni. Esmu jau pieredzējis, ka ugunsdzēsēji vienmēr cenšas uzklausīt citu bēdas un palīdzēt. Mani tur saprot. Reizēm jau arī gadās, ka saņemu kādu rājienu, bet tas pieder pie lietas. Viņi no manis izdzen arī visādus sliktu ieradumus. Piemēram, gadījās tā, ka sāku pīpēt un gribēju to darīt arī ugunsdzēsēju daļā, protams, saņēmu pamatīgu brāzienu,» atzīstas puisis.
Viņš arī teic, ka nu jau iemācījies arī daudzas tieši ugunsdzēsēju arodam nepieciešamas lietas, piemēram, uzvilkt kaujastērpu: «Pirmajā laikā man ar kaujastērpu gāja diezgan slikti. Skaitās, ka ideālais laiks, kurā ugunsdzēsējam jāpagūst to apģērbt, ir astoņpadsmit sekundes. Man pagaidām ātrāk par divdesmit sešām to nav izdevies izdarīt, bet, ja salīdzina ar to, ka sākumā es ģērbos ilgāk par minūti, progress ir redzams.» Esot arī daudz kā cita.
Pārdomājot iepriekšējo pusotru gadu, Aleksejs droši nosaka: «Esmu pārliecināts, ka iešu mācīties uz ugunsdzēsēju skolu un tad kļūšu par īstu glābēju.»
