Divu, lai arī dažādu periodu, romantisma mūzikas lielmeistaru Johannesa Brāmsa un Sergeja Rahmaņinova opusi bija izvēlēti koncertam, ko 23. augustā jelgavniekiem sniedza Eiropas Jauniešu filharmonijas simfoniskais orķestris.
Divu, lai arī dažādu periodu, romantisma mūzikas lielmeistaru Johannesa Brāmsa un Sergeja Rahmaņinova opusi bija izvēlēti koncertam, ko 23. augustā jelgavniekiem sniedza Eiropas Jauniešu filharmonijas simfoniskais orķestris.
Tā nosaukums “Tikai klasika” ļauj atcerēties un pieņemt, ka jau Latvijas pirmās brīvvalsts laikā arī Brāmsu itin bieži dēvēja par jaunklasiķi – droši vien tāpēc, ka pēc dvēseles siltuma un harmoniju bagātības komponists patiešām ir romantiķis, bet liels ir viņa balsts arī klasikā. Varbūt grūtāk ar to saistīt Rahmaņinovu, ja nu vienīgi pēc četrdaļīgā simfonijas modeļa, bet, ja uz romantisma laiku lūkojamies no 21. gadsimta pozīcijām, patiešām – Brāmss un Rahmaņinovs ir tikai klasika! Koncerta dienā Jelgavā valdīja liela svelme, taču ne koncerta dalībnieki – Eiropas Jauniešu filharmonijas simfoniskais orķestris diriģenta Andreasa Mildnera vadībā –, ne pianiste Karīna Štangorra, ne arī klausītāji tai nepadevās. Šķiet, ieguva visi. Tie bija spilgti muzikāli iespaidi, ko mums sniedza mūziķi.
Mūsdienās koncertos diemžēl J.Brāmsa mūzika neskan pārāk bieži, tāpēc iepriecinošs ir katrs brīdis, kad ar to sastopamies. Romantisma lielmeistaru (tajā skaitā arī Brāmsa) darbu klāstā neatradīsim, piemēram, 27 klavierkoncertus kā Volfgangam Amadejam Mocartam, bet 19. gadsimtā ir jau cits laiks, kad top arī Brāmsa Otrais klavierkoncerts B dur (1881), kas izskanēja arī šoreiz, sniedzot īstu māksliniecisku baudījumu. Jā, komponists ir saglabājis saiti ar žanra visraksturīgāko iezīmi – koncertēšanas, sacensības principu. Brāmsa Otro klavierkoncertu ievadīja skaista mežraga frāze (kā apliecinājums tradīcijām (ne tikai muzikālām) bagātajai Eiropas kultūrai. Tad vērienīga četrdaļīga filosofiskām noskaņām bagāta kompozīcija, ko ar neatslābstošu interesi klausījāmies solistes K.Štangorras sniegumā. Manuprāt, pianistei lieliski izdevās atklāt skaņu rakstā ietverto muzikālo tēlu mainību, tēmu kontrastus. Daudz “bēthovenisku” vaibstu atklājās koncerta pirmajā daļā, kaut tas no Šūmaņa lirisko dienasgrāmatu lappusēm ieskanējās otrajā daļā, savukārt trešo vislabāk iztēloties kā kādu Šopēna noktirni, bet ceturtajā graciozs rotaļīgums mijās ar maigu melanholiju. K.Štangorras spēles pamatā labskanība, ieturētība, toņa smalkums un daiļums, ko, protams, nosaka izcila profesionālā sagatavotība, kādreiz gūta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā profesores Ilzes Graubiņas vadībā. K.Štangorras pianismam piemīt reta spēja – ne izrādīt sevi un savu prasmi (J.Brāmsa Otrajā klavierkoncertā tā visa netrūkst – pilnīgs skanējums, lauzto akordu figurācijas, melodijas dublējums oktāvās, tercās, sekstās, sarežģīti, pretēji ritma zīmējumi Varbūt skanējumam pietrūka sulīgi spilgto krāsu? Bet te der atcerēties savulaik izcilā mūzikas kritiķa Jāņa Zālīša teikto: “Viņš (J.Brāmss – S.B.) pasauli skata no savas augstās darbistabas, it kā caur apmiglotām rūtīm. Skaļais dzīves pulss tur neizskan, smaržas neuzviļņo. Bet dvēseles nemiers dziļš, skaļi vēro tāles un dabas varenību Uzdrīkstēšanās spēlēt šo kompozīciju ir veiksme pianistes karjerā, koncertdzīves Latvijā bagātinājums, jo par J.Brāmsa Otrā klavierkoncerta spožu atsauksmju būs maz, ja nu vienīgi saistībā ar Svjatoslava Rihtera uzstāšanos 1964. gadā Dzintaru koncertzālē. Bet Eiropas Jauniešu filharmonijas simfoniskais orķestris? Pavadījumā delikāts, smalks, taču īsto priekšstatu par kolektīva muzicēšanu guvu S.Rahmaņinova 2. simfonijā. Orķestris skanēja saliedēti, muzikāli iejūtīgi, patiesi emocionāli. 1908. gadā tapušais Rahmaņinova opuss mūsdienu jauniešiem (viņu vidū bija arī septiņi Latvijas pārstāvji) atskaņotājiem bija iedvesis lielu bijību un cieņu, ko sajuta arī klausītāji. Labākā S.Rahmaņinova simfoniskā darba sniegumā vislielākie nopelni ir diriģentam A.Mildneram, jo viņa vadībā interese par šo monumentālo 55 minūšu sacerējumu neatslāba ne mirkli, ļaujot priecāties par melodiju plašumu, burvību un nekad nezūdošām vērtībām. S.Rahmaņinova 2. simfonijas 1. daļa saistīja ar smeldzīgi traģiskām noskaņām, asām, satrauktām kulminācijām, savukārt dzirkstoša instrumentācija, spraigums virmoja 2. daļā, sirdi plosošs, emocionāls bija klarnetes solo 3. daļā (asociācija ar G.Mālera 5. simfonijas lēno daļu – rosīgi nemierīgs simfonijas fināls. Lai arī jelgavnieki ir labi klasisko vērtību atbalstītāji, šoreiz viņu pulks nebija liels, bet gan kaismīgs.
