Tā, cik dzirdēts, daudzi kājāmgājēji un četrriteņu braucamo īpašnieki dēvē tos, kas par pārvietošanās līdzekli izvēlējušies divriteni.
Tā, cik dzirdēts, daudzi kājāmgājēji un četrriteņu braucamo īpašnieki dēvē tos, kas par pārvietošanās līdzekli izvēlējušies divriteni. Turklāt jāteic, ka ar katru gadu šāds pārvietošanās veids gūst arvien lielāku piekrišanu. Atliktu vien priecāties par šo visnotaļ veselīgo kustēšanos, ja tas līdzi nenestu (kā jau tas pie mums ierasts) daudzas jo daudzas problēmas.
Lai piedod lasītāji, te jārunā no paša rakstītāja personiskās pieredzes. Šovasar, kolēģa mudināts, uzsēdos uz divriteņa, lai ikdienā mērotu pārdesmit kilometru garu ceļu no mājām līdz darbavietai. Uzreiz jāatzīst, ka tā ir nepārvērtējama dzīves pieredzes apgūšana, uz pasauli palūkojoties no velosipēda sēdekļa.
Statistika liecina, ka uz ielas joprojām visapdraudētākā ceļu satiksmes dalībnieku grupa ir gājēji un velosipēdisti. Daudzos gadījumos paši divriteņu braucēji nav bijuši bez vainas. Pirmkārt, mēs mīlam braukt pa ietvēm, it kā tās būtu izbūvētas tikai un vienīgi mūsu, velobraucēju, vajadzībām. Turklāt tas notiek tik haotiski, ka bieži vien nav iespējams prognozēt, ko darīs tavs kolēģis uz divriteņa.
Otrkārt, runājot par pašvaldības iniciatīvu izbūvēt veloceliņu pa Lielo ielu ar turpinājumu pāri Lielupei, pārņem divējādas izjūtas. Uz tā jūties pietiekami komfortabli tikai tādā gadījumā, ja piemiedz aci ceļu satiksmes noteikumiem un paša ērtībai. Labu gribot, vismaz Lielās ielas daļā jābrauc pa gājējiem paredzētu ietvi, uz kuras vispār nav norādīts, ka tās daļa būtu paredzēta arī velosipēdistiem. Turklāt ir vēlme redzēt to “ģeniālo” galvu, kas izdomāja, ka tieši uz veloceliņa pāri Lielupes tiltiem jānovieto autobusu pieturu apzīmējuma stabi, ceļu satiksmes regulēšanas luksofori un stabi ar ceļa zīmēm. Šajā sakarā tikai divu nedēļu laikā nācies redzēt ne vienu vien ārēji komisku, bet, no velosipēdista viedokļa raugoties, visai sāpīgu “tikšanos” ar šiem neparedzētajiem šķēršļiem. Labi gribēts, bet kārtējo reizi līdz galam nav viss pārdomāts.
Treškārt, runājot par pašiem velosipēdistiem, pārsteidz daudzu (kā lai labāk pasaka) “ēzeļa ietiepība” vai “vistas aklums”, mēģinot šo pašu maršrutu izbraukt pa ielu līdz ar simtiem mašīnu. Jāatzīst, ka daudziem autovadītājiem ir, ja ne gluži patoloģisks naids pret velosipēdistiem, tad nepatika katrā gadījumā. Apzināti braucot ar divriteni vietās, kur tas nav piemērots, mēs šo abpusējo nepatiku vien palielinām.
Ceturtkārt, līdzīgi kā tas ir ar suņu īpašniekiem, velosipēdisti ātri vien atrod kopīgu valodu. Īpaši, ja uz ceļa gadījusies kāda ķibele vai ikdienā mērojams kopīgs ceļa posms. Vairumā gadījumu nācies sastapties ar velosipēdistu viedokli, ka būtu vajadzīgas visai kardinālas izmaiņas ceļu satiksmes noteikumos. Proti, ārpus apdzīvotām vietām atļaut riteņbraucējiem, līdzīgi kā gājējiem, pārvietoties pa ceļa kreiso pusi pretēji automašīnu braukšanas virzienam. No velosipēdistu drošības viedokļa raugoties, tas neapšaubāmi uzlabotu situāciju, jo būtu droši redzams, kāds transporta līdzeklis tuvojas. Protams, tas nebūtu nepieciešams, ja vien mūsu ceļi tiktu izbūvēti ar velosipēdistiem paredzētiem celiņiem. Zinot šābrīža situāciju, tas diemžēl šķiet kā tāls un utopijas pilns sapnis.
Un pēdējais. Gribam vai ne, bet pārvietošanās ar divriteņu transportu kļūst arvien populārāka, un velosipēdisti arvien lielākā skaitā parādīsies uz ielām un ceļiem. Lai tas ir prātā ikvienam, kurš atbildīgs par ceļu kustības organizāciju Jelgavā. Velosipēdistiem atliek vien novēlēt, lai nekļūst par patiesiem vellapēdistiem.
