Patīkama vasaras novakare. Sarunāts «feins» vakars ar vēl jaukāku cilvēku galvaspilsētā, bet jau vakara iesākumā jūtos pievilts – atcelti vairāki mikroautobusu reisi no Jelgavas.
Patīkama vasaras novakare. Sarunāts “feins” vakars ar vēl jaukāku cilvēku galvaspilsētā, bet jau vakara iesākumā jūtos pievilts – atcelti vairāki mikroautobusu reisi no Jelgavas. Varbūt brīdinot, bet varbūt ne. Normālam cilvēkam, kas plāno savu laiku, šādas impulsīvas pārmaiņas sarakstā gan nav saprotamas. Taču mūsu pilsētā galvenais sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošinātājs par to laikam iedomājas reti.
Kā vienmēr, viss ne tikai beidzas, bet arī labi iesākas: jau pēc piecām minūtēm ar tranzīta reisu caur Jelgavu tieku tuvāk savam mērķim. Ja parēķina, ka gaidīt transportu mūsu “smukajā” autoostas teritorijā nācās vien dažas minūtes, situācija izvērtās pat tīri laba.
***
Rīts. Šoreiz “mikriņi” no Rīgas kursē diezgan bieži. Tas priecē. Taču piecpadsmitvietīgajā salonā, kur sēž vien pāris ļaužu, ieveļas vīrietis tumšā apģērbā ar tādas pašas krāsas brillēm uz acīm un apsēžas cieši blakus kādai sievietei. Viņa, šķiet, nejūtas ērti, bet vīrieti tas neuztrauc, un jau pēc brīža kungs ieslīgst pusstundu ilgā miegā. Brīvās vietas mikrooautobusā prot izmantot kāds cits vīrietis, kas iekāpj Pārdaugavā. Apsēdies pa trim sēdekļiem, nākamajai pasažierei viņš atvēl pusi no viena busiņa krēsla…
Ikdienā nemitīgi nākas noraudzīties uz cilvēkiem, kas ar savu varēšanu izliekas kaut kādā mērā labāki par citiem. Viens sevi uzskata par nepārspējamu auto ātrbraukšanas speciālistu, cits pārliecināts, ka vienīgi viņš tik graciozi prot pāriet ielu pie sarkanā signāla, bet vēl kāds domā, ka, esot kaut cik pieklājīgā amatā, var izlikties vienlīdzīgāks par citiem. Un vēl katra kantorista pārliecība, ka viņš ir biroja galvenais “boss”…
Lai nebūtu jānoraugās uz ļaudīm, kas domā, ka apkārtējās sabiedrības cieņu nopelnījuši tikai viņi, no Rīgas braucu ar Dobeles “mikriņu”, jo pie tā nedrūzmējās tantes, kas purpinot cenšas pierādīt, ka viņām transporta līdzeklī jātiek pirmajām. Nezin kāpēc pie mums vēl itin bieži rodas situācijas, kad gluži kā padomju laikā iedzīvotājiem jāuzmanās, ka tik kaut kā nepietrūkst.
To pat nebūtu pamanījis, jo torīt mierīgā labsajūtā negribēju apgrūtināt savu prātu ar bezjēdzību vērtēšanu. Taču apziņa, ka ikdienā jātiecas dzīvot saskaņā ar citiem, šādās situācijās aizvien nostiprinās. Kaut vai redzot, cik vienlīdzīgi un draudzīgi pielijušā peļķē draiskojas baloži – kāds pelēks, cits balts, bet vēl kāds raibs.
