Par sevi viņš teic, ka ir «fotoaparātists» ar stāžu, savukārt cilvēkiem sākotnēji šķiet iedomīgs, jo pirmais iespaids bieži vien ir maldīgs. Bet tas tikai tāpēc, ka uzvedas kā «savā ādā» tikai draugu lokā. Bet tie, kas viņu vēl nepazīst, pilsētas ielās noteikti ir ievērojuši nestandarta izmēra velosipēdu, kuru bieži vien vada viņš pats, dažkārt arī draugi, kas iemanījušies pārvietošanās prasmes uz augstā braucamrīka, ko darinājis talantīgais fotogrāfs.
«Man Rīga nekad nav patikusi, turklāt galvaspilsētas universitātes vairāk tendētas uz eksaktajām zinātnēm, bet man gribējās studēt dabai tuvāku priekšmetu, tāpēc atnācu studēt meža nozarē uz Jelgavu. Šeit ir arī lielāka kopības sajūta,» stāsta Meža fakultātes absolvents mežistrādes inženierijā, kas Mītavu par mājām dēvē jau astoņus gadus.
Santa jaunības gadi aizritēja Jaungulbenē. Viņš smejas, ka sākotnēji mājup devās katru nedēļas nogali, vēlāk pāris reizes mēnesī, bet tagad – labi, ja izdodas tās apciemot divreiz gadā, jo darbi un ikdienas pienākumi piepilda dzīvi tā, ka reti kad izdodas veltīt laiku sev un mierīgi atpūšoties noskatīties kādu filmu no sākuma līdz beigām. «Kaut arī vairākus semestrus biju labākais kursā, ātri vien sapratu, ka mežu zinātne nav tas, ar ko vēlos saistīt savu dzīvi. Jā, augstskola paceļ domāšanu augstākā līmenī, liek domāt nopietnāk, nenoliedzami tie bija manas dzīves četri jautrākie gadi, jo sastapu tik daudz labu draugu un guvu neskaitāmas pozitīvas emocijas,» par studiju gadiem stāsta Santis. Velosipēdu un fotoaparātu viņš iemīlēja gandrīz vienlaikus. Viņš atceras, ka pirmo pieredzi ar profesionālo fotoaparātu smēlās, strādājot izdevumā «Nedēļa Jelgavā» par fotogrāfu. «Tā bija lieliska pieredze – strādāt par preses fotogrāfu, tolaik paralēli arī mācījos arodu. Lasīju informāciju internetā, mēģināju, eksperimentēju, bet tagad tas ir mans ikdienas darbs,» atklāj S.Zībergs, kas gan patlaban vairāk pievēršas kāzu fotografēšanai.
«Spiež» uz kvalitāti, nevis kvantitāti
«Ar laiku iemācās dažādus knifiņus, apgūst svarīgāko un rada savu stilu. Pat, smeļoties idejas no citiem fotogrāfiem, realizējot tās savā izpildījumā rezultātā, ir citāds iznākums. Krievijā ir spēcīgi kāzu fotogrāfi, no kuriem ir vērts mācīties,» atzīst Santis. Viņš piebilst, ka apzināti nereklamējas, un ļauj, lai darbi runā paši, uzskata, ka labāk darīt mazāku apjomu, taču pievērst vērību kvalitātei. Pats smejas, ka ir salaulājis jau nepilnu pussimtu pāru. Pavisam drīz viņš dosies pat uz Itāliju iemūžināt kāzas. «Man ir izveidojies pastāvīgo klientu loks, esmu fotografējis vairākās paaudzēs, sākumā apprecas vecāki, vēlāk bija gods iemūžināt ar bērnu kāzas. Interesants gadījums bija, kad devos uz Londonu fotografēt latviešu ģimeni, – sievai bija liels puncis, savukārt jūlijā viņi ieradīsies dzimtenē, un tad taps fotosesija jau arī ar mazuli,» pieredzē dalās fotogrāfs.
Apstrādājot bildes, lielāko vērību viņš pievērš toņiem un krāsām, savukārt no tehnikas un pieredzes mēģina izspiest pārējos efektus. Viņš piebilst, ka svarīgi ir izmantot fotoaparātu ar pilnu jaudu, cik tas spēj kalpot, un tikai tad iegādāties jaunu.
Ar lielo riteni jāuzmanās no ceļazīmēm
Braukt ar velosipēdu Santis iemācījās pirmajā klasē, taču tikai devītajā viņam bija personīgais braucamrīks. «Tas bija smieklīgi, kā katru dienu braucu uz skolu ar velosipēdu, bet tad vakars bija jāvelta tā remontam, lai nākamajā dienā atkal varētu doties uz skolu ar divriteni,» tā Santis.
Studiju laikā viņš iegādājās velosipēdu, lai varētu doties vasaras saulgriežu izbraucienā. Tas esot bijis BMX divritenis, ar ko vēlāk daudz laika pavadīja BMX trasē Jelgavā, bet pēc tam nopirka kalnu velosipēdu un iemēģināja spēkus ar to. «Ja to vienreiz pamēģina, tad vairs nav iespējams beigt. Tas ir kā slimība, kad jūti adrenalīnu organismā, un tad vajag vēl un vēl,» stāsta Santis. Jau trīs gadus viņš strādā veloveikalā «Expert», kur veic arī velosipēdu remontu un tehnisko apkopi. Pavisam nesen izdomājis uzmeistarot divriteni no nekā. Kad tas izdevās, radās doma par kaut ko jaudīgāku – lielāku divriteni. Ilgi nebijis jādomā, kad ideja tika realizēta. Viņš stāsta: «Divas nedēļas vēlāk tapa vēl lielāks divstāvīgais velosipēds. Par divstāvīgo dēvējam tāpēc, ka, sēžot uz tāda braucamrīka, esi divtik augstāk – galva sniedzas līdz autobusa jumtam, līdzīgi kā sēžot «fūrē». Vienīgā atšķirība no parastā velosipēda ir tāda, ka ir jāuzmanās no ceļazīmēm, uz Driksas tilta tās ir īpaši zemas. Veicot pagriezienu, ir jāizbrauc lielāks loks, un jāspēj savlaicīgi nokāpt pie luksofora vai jāieplāno, pie kura staba varēs pieturēties.» Pats smejas, ka, braucot uz šāda velosipēda, nav tik bīstams kā omītes uz riteņa ar piena kannām uz stūres.
Ļaujas ikdienai un «precina cilvēkus»
Santis ikdienā pārvietojas ar divriteni, bet rudenī plāno doties uz Zviedriju, lai izbaudītu asākas izjūtas Skandināvu kalnos. Viņš saka, ka diena ir izdevusies, ja tā ir pavadīta uz kalna, protams, ja mājās brauc «vienā gabalā» un ķermenis ir sveiks un vesels, taču tagad dzīves baudīšanai atliekot arvien mazāk laika, jo «jāprecina cilvēki».
Viņš ilgi nevar atcerēties interesantāko gadījumu, kāds bijis fotografējot, atminas, ka vienās svinībās Itālijā līgavas māsas (krievu tautības sievietes) nozaga līgavu, bet viņu neviens negāja meklēt, jo itāļi tādu tradīciju nezina. Viens nu ir skaidrs, ja uztic Santim foto izstrādi, tad ir jārēķinās ar trakām izdarībām, jo fotogrāfam patīk eksperimentēt. «Kāzas – tā tāda interesanta padarīšana, dažkārt pašam asara nobirst, ceremonijas laikā lūkojoties laimīgo cilvēku sejās, bet citreiz nesaprotu, kāpēc nepieciešamas tik greznas dzīres, ja gaisā nevirmo mīlestība,» iespaidos dalās pieredzējušais fotogrāfs.
Viņš nevēlas zināt, ko nesīs nākotne, un ļaujas emocijām – ik rudeni cer, ka varēs veltīt vairāk laika sev un savām interesēm, un sapņo, ka līdzīgi kā Ventspilī arī Jelgavā reiz būs sava «Rāviņa hūte», lai nekur tālu nebūtu jādodas baudīt adrenalīnu asinīs. ◆
