«Braucējiem domāšana mainās ātrāk nekā tiem, kas infrastruktūru veido. Protams, veidotāji arī izmanto šo pašu infrastruktūru, tikai jautājums – vai viņi vispār kādreiz ir uzkāpuši uz divriteņa,» pēc viesošanās Jelgavā atzīst velobraukšanas eksperts Nauris Lārmanis, ko «Ziņas» uzaicināja izbraukt pa pilsētas nesen rekonstruētajām ielām un izbūvētajiem veloceliņiem. Pašvaldība gan apgalvo – visi darbi notiek, ņemot vērā aprēķinus, tāpēc pilsēta drīz kļūs par riteņbraucējiem draudzīgu.
Jelgavā Nauris ierodas ar vilcienu, tāpēc ceļu sāk no dzelzceļa stacijas. «Ar vilcienu iespējams braukt, bet, ja tas ir velotūrists ar somām, nevis vienas dienas braucējs, viņam vilcienā grūti tikt – peroni zemi, vilcieni aizvēsturiski. Ieradies Jelgavā, skatos, ko darīt. Parkā ir kaut kādas norādes, bet, ja man nav kartes, jāzīlē, kur braukt. Stacijām pietrūkst sasaistes ar pilsētām. Četras dienas biju Kurzemes jūrmalā. It kā visu laiku saka – tūrisms mums ir svarīga nozare, bet, pat gribēdams, nevaru tur naudu iztērēt, jo nav piedāvājuma,» pēc izkāpšanas no vilciena saka rīdzinieks.
Autovadītājiem pogu nav
«Pa brauktuvi – nekādu problēmu,» pa Zemgales prospektu un Akadēmijas ielu nobraucis līdz rekonstruētajai Raiņa ielai, atzīst Nauris, piebilstot – dažkārt pārvietoties pa ietvi ir daudz bīstamāk. Savukārt braucamajā daļā bedru mazāk vai nav, tāpēc tīri instinktīvi viņš biežāk izvēlas braukt kopā ar automašīnām.
Tiesa, arī rekonstruētajā ielā velosipēdists izvēlētos automašīnas vietu. «Iespējams, tik daudz stāvvietu arī nepieciešams. Varbūt. Taču sarkanais bruģis uz ceļa ir vienkārši skaists sarkans bruģis, kas neko nemaina, – pārvietošos pa brauktuvi,» atzīst riteņbraucējs. Viņš ir pārliecināts – arī notekrenēm, kas ik pēc dažiem metriem tricina riteņus, uz celiņa Raiņa ielas vairākos kvartālos varēja atrast citu risinājumu. «Caurules taču varēja būt arī zem bruģa, bet, protams, šādi ir ātrāk un lētāk. Notekrenes traucē arī māmiņām ar ratiem un invalīdiem, kas pārvietojas invalīdu ratiņos.»
Lielākais pārsteigums velobraucējam ir luksofora atļaujošā signāla izsaukuma pogas: «Tas parāda, kur pašvaldība redz riteņbraucēja vietu. Un podziņas pierāda, ka tā ir pēdējā vieta, jo tev, lai ielu šķērsotu, jāpalūdz atļauja. Piebrauc, nospied podziņu un gaidi. Ja brauktu normālā tempā – ar 16 kilometriem stundā – un nebūtu šo pogu, tev būtu zaļais vilnis. Bet par to neviens nedomā – skaitītājus uzliek gājējiem un riteņbraucējiem, bet autovadītājiem – nekad. Mums domāšana joprojām ir ap automašīnu, bet tieši mašīna ir tā, kas smacē nost pilsētu. Mēs varam paņemt citu valstu pieredzi un pielāgot, jo esam palaiduši garām desmit gadu mācību periodu, taču tā vietā joprojām uzskatām, ka automašīnas ir galvenās.»
Asfalts gar Driksu labs
«Ļoti labi, ja neskaita «aklo zonu»,» N.Lārmanis saka par veloceliņu J.Čakstes bulvārī, domājot par krustojumu ar Elektrības ielu. Proti, izbraucot no mazās ieliņas, autovadītājs instinktīvi skatās pa kreisi un var nepamanīt no labās – Driksas – puses tuvojošos velosipēdistu. Viņaprāt, situāciju uzlabo krustojuma pacēlums un ātruma ierobežojums.
«Labi, ka celiņš ir asfaltēts, jo tas ir ērtāks. Bruģis nav tik gluds, agri vai vēlu tas tiks cilāts, jo būs jālabo vai jābūvē komunikācijas. Bet atpakaļ to nekad neieklāj tik labi, kā bija sākumā, tas sāk cilāties. Savukārt asfaltam uzliek šuves, kas vienmēr ir gludākas,» pieredzē dalās velosipēdists, kas Jelgavā ar riteni pārvietojas pirmo reizi, atzīstot, ka ielas pilsētā ir «vājprātīgi platas».
Jo platāka brauktuve, jo mazāka drošība
«Atkal vienkārši skaists sarkans bruģis,» nokāpjot no braucamā, Lielajā ielā saka Nauris. «Galvenā iela padarīta par šoseju. Kuram tas vajadzīgs? Tas nepadara dzīvi ne ērtāku, ne drošāku. Te varēja būt atsevišķs un ar zīmēm atdalīts veloceliņš. Bet, kamēr automašīnai ir priekšroka, arī es tomēr gribu būt kā automašīna. Ja palielinās brauktuves platums, aug ātrums un krītas drošība. Brauktuves sašaurināšana ir ērtākais un ekonomiski pamatotākais veids, kā palielināt drošību,» turpina pilsētas viesis, piebilstot – pārvietošanās ar riteni jāpadara stilīga, lai cilvēkiem gribētos izmantot no jauna izbūvēto infrastruktūru.
Jāatgādina, ka Lielās ielas rekonstruējamajā posmā paredzēts izbūvēt ietves ar veloceliņiem vienā līmenī ar brauktuvi krustojumos, savienojuma vietās pie gājēju pārejām un iebrauktuvēm uz īpašumiem. Veloceliņi, kas tiek ierīkoti Lielajā ielā, tiks atdalīti no ietves ar sarkanu bruģakmeni, taču ceļa zīmes, kas apzīmētu velosipēdistu celiņu, projekta realizācijas gaitā uzstādīt nav paredzēts. «Nav izstrādāta un apstiprināta metodika, pēc kuras tiek veikti aprēķini, likt vai nelikt zīmes pie veloceliņiem. Lielajā ielā ar sarkanas krāsas segumiem izdalītas veloceliņu joslas, kuru platumi ir no 1,6 līdz 2,1 metram saskaņā ar esošās apbūves izvietojumu. Arī ārvalstu pieredze rāda, ka tur pie katras velojoslas zīmi neliek, jo ne jau zīme ir noteicošā, vai gājējs pa šo joslu ies vai neies – tās ir savstarpējās gājēju un riteņbraucēju attiecības. Arī saskaņā ar satiksmes noteikumiem gājējs var iet pa veloceliņu, netraucējot velosipēdistiem, un velosipēdists braukt pa ietvi, netraucējot gājējiem,» apgalvo pašvaldības Attīstības un pilsētplānošanas pārvaldes vadītāja Gunita Osīte.
Nenovērtē situāciju
Nauris atzīst – protams, ir gan neiecietīgi gājēji, gan velosipēdisti. «Ikdienā braucu pa Rīgu, un nav tā, ka mani visu laiku «abižotu». Sadzīvojām tādā situācijā, kāda tā ir, taču, protams, būtu labāk, ja to varētu mainīt. Visvairāk sāp sirds par to, ka pašlaik, kad daudzās pilsētās notiek ielu rekonstrukcija, jo varam saņemt Eiropas līdzfinansējumu, netiek domāts par satiksmi kopumā, par to, ko gribam panākt, ielu rekonstruējot. No tā, ka izbūvēsim infrastruktūru, atkarīgs, kā pilsēta augs vai neaugs,» pārliecināts velobraucējs.
Autovadīšanas instruktore Daiga Stabliniece atzīst – pirmkārt jau jaunajiem autovadītājiem māca, ka velosipēdisti, tāpat kā gājēji, ir mazāk aizsargāti satiksmes dalībnieki, taču arī velosipēdistiem jādomā par satiksmes noteikumu ievērošanu un drošību. «Kursantiem saku, ka ar velosipēdistiem jāuzmanās. Jo īpaši vecāki cilvēki, griežoties pa kreisi, mēdz nenovērtēt situāciju, var sākt apbraukt peļķes priekšā braucošai mašīnai, nepārliecinoties par manevru drošību,» pieredzē dalās autovadītāja. Arī tos velosipēdistus, kas neregulējamās gājēju pārejas šķērso braucot, nevis vedot riteni, viņa aicina vismaz paskatīties, vai netuvojas automašīna, lai gan šķērsot uz velosipēda var tikai regulējamas pārejas. «Kaut arī autobraucēju kultūra kļūst arvien labāka, netrūkst pārgalvju, kas nemaz neiedomājas, ka uz ceļa pēkšņi var parādīties riteņbraucējs,» arī D.Stabliniece satiksmes dalībniekus aicina uz sadarbību.
Velojosla arī ap Stacijas parku
Savukārt G.Osīte informē, ka Lietuvas šosejas lielākajā daļā – rekonstrukcijas posmā no Savienības līdz Platones ielai – ir paredzēts paralēlais ceļš, kas tiks apzīmēts ar ceļa zīmi «Dzīvojamā zona», pa kuru var pārvietoties velosipēdisti. Atsevišķā posmā būs arī sarkana velojosla, kas būs apzīmēta ar piktogrammu «Velosipēds».
Savukārt nākotnes satiksmes terminālim piegulošajā ielu infrastruktūrā plānota 1,6 metru plata velojosla ap Stacijas parku un Pasta ielas posmā no Jāņa līdz Sporta ielai gar Jāņa baznīcu. Tur plānots izvietot arī zīmes.
«Pēdējos gados būvētajos un rekonstruētajos ielu posmos, cik iespējams, paredzēta iespēja ērti pārvietoties ar velosipēdu, un Jelgava top par riteņbraucējiem draudzīgu pilsētu,» rezumē pašvaldības pārstāve. ◆
