Nezinātājam ir viegli prātot par narkotiku nodarīto postu, bet kā tas ir realitātē, zina, tikai tas, kas to ir līdz mielēm izjutis.
Nezinātājam ir viegli prātot par narkotiku nodarīto postu, bet kā tas ir realitātē, zina, tikai tas, kas to ir līdz mielēm izjutis.
Kāda bija tava bērnība?
Tolaik dzīvojām Padomju Savienībā. Mana ģimene bija tīri «padomiska» – vecāki strādāja ikdienišķu darbu, nesa mājās naudiņu, it kā nekā netrūka. Man ir vecāka māsa, bet es – tas pastarītis. Viss bija diezgan normāli.
Kā tad tu nogāji no ceļa?
Mācījos vidusskolā. «Čupojos» ar klasesbiedriem un sētas puikām. Tolaik ļoti moderni jauniešu vidū bija protestēt pret valdošo iekārtu. Tā arī sākām: Padomju Savienība ir mēsls! Slepus klausījāmies «Amerikas balsi», sadabūjām jūrnieku vestās «Beatles» un «Rolling Stones» plates. Mūs vienoja ideja, svarīgi bija izcelties. Narkotikas tolaik vēl nebija galvenais, taču tās ātri vien ienāca mūsu dzīvē. Pa šiem pašiem slepenajiem radiosakariem dzirdējām, ka Amerikā valda rokenrols, sekss un narkotikas. Pirmās divas lietas skaidras, bet, kas ir narkotikas, to vajadzēja izlobīt pašiem. Kad man bija sešpadsmit, mūsu kompānijas rokās nonāca pirmā narkotikas ampula. Nebija nekādas skaidrības, cik stipra tā ir, cik liela deva jāievada organismā, kāds būs rezultāts, – nezinājām neko. Sākām eksperimentēt paši ar sevi. Tā pamazām, pamazām, un narkotikas sāka pārmākt mūsu dumpīgās idejas – svarīgi bija tikai tas, kur dabūt devu nākamajai nedēļai. Tolaik jau nebija tādu piegādātāju, narkomāni paši meklēja sev devas. Sadalījām zonas un gājām «sirojumos». Aptiekās daudzko vēl varēja nopirkt bez receptes, fabrikās bija iespējams dabūt ķīmiskas vielas, magones arī auga. Izmēģinājām visu – dimedrolu, ciklodolu, opiju, morfiju u.c.
Kā uz tavu «aizraušanos» reaģēja vecāki?
Es, tāpat kā vairums jauniešu vēl tagad to dara, slēpu no saviem vecākiem, ka esmu narkomāns. 15 gadu vecumā pirmo reizi piedzēros – kaut kāds punšs. Vecāki neko. Tad 16 gadu vecumā oficiāli paziņoju, ka no šīs dienas mājās smēķēšu. Nu ko, pase dabūta, esmu pieaudzis, «veči», liekaties mierā. Un pats trakākais bija tas, ka viņi pieņēma manus nosacījumus. Es diktēju savas prasības, bet viņi tikai mēģināja man izdabāt. Ak, tu, mūsu dēliņš, un tā tālāk. To nedrīkst pieļaut, jo atkarīgs cilvēks spēlē uz citu jūtām un, ja viņš vēl zina, ka pārējie ļaujas, tad iegūst neierobežotu varu – kļūst par vergturi.
Vai tu biji vergturis?
Zināmā mērā jā. Bet es nekad šo varu neizmantoju pār mēru. Vecāku mājās nekad nevedu savus draudziņus narkomānus, nekad no mājām nenesu ārā mantas, lai iegūtu naudu narkotikām. Šad tad gan ar viltu «izčiepu» vecākiem naudu. Sacīju, ka vajag rubļus konfektēm, bet pats par to dabūju devu.
Cik ilgi tas turpinājās?
Līdz man palika 19. Nomira mans labs draugs, un tad nāca tik nepārvarama vēlme aizmukt no narkotikām – tikt vaļā no šā murga. Nolēmu, ka izeja varētu būt armija. Tolaik neeksistēja rehabilitācijas centri, citādi būtu izmantojis šo iespēju. Nodzinu matus, sakrāmēju mantiņas koferī un gāju pieteikties. Visus paņēma, bet man teica, ka jāgaida pavasara iesaukums. Draugi sāka pārliecināt, ka armija – tas nav priekš tādiem kā mēs, tikai muļķi iet armijā un tā tālāk. Modē nāca kas cits – armijas vietā izvēlēties psihiatriskās slimnīcas. Kas cits atlika, pārgriezu vēnas un nonācu slimnīcā. Tad arī vecāki uzzināja, ka esmu narkomāns. Asaras, vaimanas, žēlošanās, bet nekas jau nemainījās. Es stigu arvien dziļāk purvā.
Vai uz vecāku rēķina?
Nē. Tagad jauniešiem grūtāk atrast darbu, bet Padomju Latvijā tā netrūka. Man ir 40 gadu, bet darba grāmatiņā stāžs – tikai četri gadi. Kaut kā veiksmīgi esmu izšmaucis. No vecākiem aizgāju un sāku klejotāja dzīvi. Tajos laikos vai pie katras fabrikas bija klubs, kurā «čupojās» pašdarbnieki – brīvmākslinieki. Mēs arī šo to uzspēlējām, un neviens mums netraucēja paralēli špricēties. Tā tie gadi aizskrēja. Brīžiem pamosties un skaties, ka ārā jau ziema, bet, pa kuru laiku tā atnākusi, nav ne jausmas – vēl tikko lapiņas plauka. Galvā viena liela migla.
Kur tad paliek tā izslavētā bauda?
Par kādu baudu te runāt… Tas ir viens apmāns. Zināt, kāda ir vesela organisma reakcija uz pirmo narkotikas devu? Vemšana. Tas ir normāli – tavā organismā nonāk svešķermenis, un tas no tā vēlas atbrīvoties. Tu sašpricējies un sāc vemt, bet draugi apkārt mierina: tā tam jābūt, tas jau ir tas «kaifs», tūlīt paliks labāk, tad tik būs efekts. Bet sākumā nav nekāda efekta. Vēlāk varbūt tu jūti ķermeņa atslābumu, nelielu labsajūtu, aizmirstību, bet tas ir tikai mirklis, jo, tiklīdz organisms pierod pie narkotikām, tā sākas reakcija, ko saucam par «lomkām». Neciešamas sāpes un tikai viena vēlēšanās – ātrāk tikt pie devas. Parasts cilvēks no rīta pieceļas, nomazgājas, ēd brokastis un dodas uz darbu, narkomānam vajadzīga arī vēl kārtējā deva, lai viņš varētu dienu aizvadīt.
Un tā tev pagāja 20 gadu?
Jā. Ik pa laikam uznāca vēlme atbrīvoties, bet tas nebija iespējams – pamosties, un draugi jau apkārt. Statistika rāda, ka pirmo reizi narkotikas piedāvā tieši labākie draugi, un tā tas ir. Tu vienkārši nespēj atteikties, tevi apvārdo. Sabiedrībai jau sen ir pazudis mugurkauls – varens ir tas, kurš sit pa krūtīm un bļauj, ka ir narkomāns, bet veselais cilvēks kaunas atzīties, ka ne reizi nav pamēģinājis. Jauniešu vidū autoritātes ir «sliktie», bet «labie» arvien vairāk tiek nomākti.
Bet tu taču izrāvies no tā purva?
Izrāvos gan, bet viegli nebija. Uzskatu, ka ar cilvēku jānotiek kaut kam krasam, lai mainītu viņa domāšanas veidu. Narkomāns iet pa ļoti šauru tuneli un neko apkārt neredz. Viņam galvā tikai viena doma, tāpēc svarīgi to izmainīt, bet nereti tam jābūt kaut kam traģiskam. Mani 34 gadu vecumā notiesāja par narkotiku glabāšanu un lietošanu. Nonācu cietumā. Tur bija vairāk laika padomāt.
Vai tad cietumos nav pieejamas narkotikas?
Protams, ka ir, bet ne tik bieži – vienu dienu dabū devu, nākamo ne. Es esmu cilvēks, kas brīvo laiku izlieto domāšanai. Tā arī sāku. Man apkārt bija jaunieši narkomāni. Kad cietumā gatavojas tiesai, apsūdzētajam no mājām sanes dažādas labas lietas – uzvalku, tīru kreklu. Vajag taču labi izskatīties. Bet narkomāns to pārdod, sašpricējas un galīgā miglā dodas uz tiesas sēdi. Šajos jauniešos ieraudzīju pats sevi, un man tas pavisam nepatika. Sapratu, ka pasaulē ir arī citas lietas bez narkotikām un «lomkām». Pēc pusgada tiku ārā no cietuma un uzzināju, ka nodibināts rehabilitācijas centrs «Rindzele». Tukuma rajons, tālu no Rīgas, lauki. Man tas šķita vilinoši. Ar Rīgu man saistījās tikai sliktas atmiņas, ļoti gribējās no turienes aizbēgt. Aizbraucu un pieteicos. Sākumā bija ļoti grūti, bet man palīdzēja turienes atmosfēra – miers, klusums. Pēc dabas esmu ornitologs – ļoti patīk vērot putnus. Tur man tāda iespēja bija. Protams, trūka narkotiku – tas bija vienīgais, ko tur nevarēja iegūt. Bet, ja narkotiku nav un neviens ar tām neuzmācas, var iztikt. Bija jau brīži, kad šķita, ka neizturēšu, bet saņēmos. Grūtības sagādāja tas, ka centrs tikai nesen bija sācis veidoties. Iekšējās kārtības noteikumi nebija strikti, viss jauns, un, gluži kā taustoties miglā, tika meklēti pareizie risinājumi. Man tas traucēja, jo esmu pieradis pie noteikumiem, kas jāievēro, tāpēc pa laikam sagribējās atpakaļ uz cietumu. Šausmīgi skan, bet tā bija – gribēju, lai mani ieliek izstrādātos rāmjos. Nu jau ir pagājuši pieci gadi, kopš narkotikas neesmu lietojis, un vēl arvien nebeidzu brīnīties par to, kas pasaulē notiek. Esmu kā no jauna piedzimis – viss mani saista. Es taču tikai cietumā apjēdzu, ka neesmu vairs tīnis. Pats visu laiku jutos kā padsmitgadnieks. Nesen atmetu arī smēķēšanu, tā ka esmu pilnīgi brīvs un neatkarīgs cilvēks.
Kā tu definētu vārdu «narkomāns»?
Parazīts. Tas ir cilvēks, kas pats nespēj neko. Viņš uzsēžas kādam uz kakla un sūc, sūc, sūc… Es uzsveru, ka katra valsts, kas var neko nedarīt, lai samazinātu narkotiku izplatību, ir bagāta. Tā tas ir. Padomājiet, mēs uzturam veselu baru narkomānu, kas nestrādā, bet tikai tērē, zaudē spēju radīt veselus pēcnācējus, bojā dzīvi ģimenei, kaimiņiem un sabiedrībai.
Kā ar to cīnīties?
Nepakļauties. Līdzko ģimene ir uzzinājusi, ka mājās ir narkomāns, nekavējoties viņam jāuzstāda prasības. Tu pats nespēj sevi uzturēt, tāpēc tu mazgāsi traukus, gatavosi ēst, tīrīsi māju, palīdzēsi radiem… Atkarīgam cilvēkam jājūt, ka viņš nav noteicējs. Viņam ir jādod sava artava kopējā ģimenes budžetā.
Bet, ja viņš nepakļaujas?
Tad lai iet, kur acis rāda. Tāds cilvēks nevienam nav vajadzīgs. Es saprotu, vecākiem grūti padzīt savus bērnus, bet viņiem jāsaprot, ka, uzturot mājās narkomānu, viņi savu atvasi dzen kapā. Cik garš, tik plats – narkomāns ir pazudis tik un tā, bet, ja ģimene atbalsta šo absurdo dzīvesveidu, tad dzīve tiek bojāta arī viņiem. Svarīgi vēlāk, kad narkomāns gluži kā pazudušais dēls pārnāk, nesagaidīt viņu ar atplestām rokām, bet likt viņam saprast, ka no viņa kaut kas arī tiek gaidīts, ka vēl viena kļūda viņam netiks piedota.
Vladimirs Jermakovs:
dzimis 1960. gadā;
rīdzinieks;
vidējā speciālā izglītība;
narkomāna stāžs – 20 gadu;
piecus gadus narkotikas nelieto;
ģimenes stāvoklis – neprecējies;
pašlaik dzīvo narkomānu rehabilitācijas centrā «Rindzele» Tukuma rajonā;
sabiedriskās organizācijas «Apziņas ekoloģija» priekšsēdētājs.
