Pēdējos gados aulekšojošā cenu celšanās tiek minēta kā nacionālā nelaime.
Pēdējos gados aulekšojošā cenu celšanās tiek minēta kā nacionālā nelaime. Atbilstoši tās apmēriem visi, kam nav slinkums, ieteikuši, kā to iegrožot. Galu galā kas var būt nepatīkamāks par situāciju, kad šodien cenas ir ievērojami lielākas nekā vakar.
Vien izbijušais valsts “stabilitātes garants” – premjerministra amatu ieņēmušais Aigars Kalvītis – bija nesatricināms. Sak, ko satraucaties? Gan jau cenas pašas atradīs tām tīkamāko viduspunktu un apstāsies. Ne atrada, ne apstājās.
Tad lielā slepenībā dzima inflācijas apkarošanas plāns. Tik slepens, ka paši tā pasūtītāji – valdība – un izpildītāji baidījās bilst kaut pušplēsta vārda. Uzzinājām vien to, ko kāds nevilšus izpļāpājās. Patiesībā nekā īpaši slēpjama nebija. Vien ikdienišķas lietas un ekonomiskās sviras – nodokļi – atsevišķiem uzņēmējdarbības veidiem.
Piemēram, totālai spekulācijai ar nekustamajiem īpašumiem. Redz, kad pēc gadiem ilgušās spekulantu leiputrijas kaut nedaudz ierobežoja šo “beznodokļu zonu”, uzreiz saruka darījumu skaits ar nekustamajiem īpašumiem, to cenas beidzot stabilizējās, bet neapmierināti kļuva tie, kas uz to pelnīja bezjēgā. Tostarp, samazinoties kreditēšanas apjomiem, sarūk legālo augļotāju – banku – peļņa.
Vai tik tas nav iemesls, lai šonedēļ Ministru prezidents Ivars Godmanis un Latvijas Bankas vadītājs, sēžot plecu pie pleca, paziņotu, ka nu jau gan ar pretinflācijas pasākumiem būs gana. Protams, ekonomistiem un finansistiem redzams labāk. Vien pazīstot viņu “drēbi” Latvijā un ikreiz dzirdot šādus aicinājumus, rodas vēlme saausīties nopietnāk.
