Labdien! Piedodiet, ka vārda vietā piešķīru jums identifikācijas numuru CE – 7593.
Labdien!
Piedodiet, ka vārda vietā piešķīru jums identifikācijas numuru CE – 7593. Varbūt, ja būtu izdevies ieraudzīt seju, es varētu spriest par to, vai jums piestāvētu vārds Jānis, Aivars, Ilmārs vai kāds cits. Tomēr varēju saskatīt tikai numuru autobusa aizmugurē – CE – 7593.
Esmu mazliet satraukusies, jo nekad neesmu rakstījusi vēstuli tik nopietna un pārliecinoša amata pārstāvim kā autobusa šoferis. Gluži tāpat kā visi tie, kas stūrē milzīgās kravas mašīnas, jūs man liekaties apbrīnas vērti jau tāpēc vien, ka spējat tikt galā ar lielo braucamo un varbūt mazlietiņ arī tāpēc, ka uz pārējiem mirstīgajiem lūkojaties no augšas. Tas iedzen respektu.
Un, zināt, respekts tiešām ir. Es jau arī neesmu tik muļķe un saprotu, ka sabiedriskajam transportam ir priekšroka, ka jūs esat lielāki un varenāki, tomēr man ir kāds lūgums. Tieši tādēļ arī nolēmu uzrakstīt. Vai jūs, lūdzu, nevarētu nelikt mums visiem justies tik niecīgiem? Lūdzu!
Aizgāju mājās, apsēdos krēslā. Tas šķita izaudzis milzīgs, tik niecīga es jutos. Tāda pati izjūta mani pavadīja vakar un vēl arī šodien. Bija grūti koncentrēties darbam, jo klaviatūra likās par lielu un datora ekrāns – par plašu.
Izjūta, ka esmu kļuvusi pavisam neliela – tāda kā Nils Holgersons, lidojot uz Lapzemi, kopā ar meža zosīm –, mani pavada kopš brīža, kad mašīnā mēģināju tikt pāri Lielupes tiltam. Tur, tāpat kā pārējiem, bija jāgaida zaļais signāls luksoforā, tāpat kā citus mazliet uztrauca ilgā gaidīšana, tāpat kā dažiem vēl, jūs, šoferīt CE – 7593, visai nekaunīgi pabrāzāties garām. Nudien, uz brīdi sastinga asinis, likās, ka priekšā stāvošais moskvičs jau noteikti bez skrambām neiztiks. Tomēr jūs meistarīgi izlavierējāt, atstājot aiz sevis apjukušu vadītāju rindu. Un mani, kas arvien vairāk apbrīno lielo autobusu vadītājus, jūsu spēju riskēt ar cilvēku dzīvībām tik pārliecinoši un nepārprotami. Laikam esat no sirds drošs par jūsu autovadītāja spējām, un es vienmēr esmu cienījusi cilvēkus, kas ir pārliecināti par savām labākajām iemaņām.
Tikai, lūdzu, nelieciet mums justies tik niecīgiem! Apsolu, ka cienīšu un apbrīnošu jūs arī tad, ja necentīsieties pierādīt savu pārgalvīgo veiklību un māku izvest pasažierus cauri visbīstamākajiem sastrēgumiem un saspringtām situācijām. Es nebūt nepretendēju uz iespēju justies līdzvērtīga jums, tikai negribu būt gruzītis jūsu autobusa riteņos.
Ar cieņu un apbrīnu, Agnese
