Mācoties vēsturē par kalendāra nemieriem, tik vien bija dzirdēts, ka tas noticis viduslaikos, kad pēc pāvesta Gregora XIII rīkojuma notika reforma, kas Jūlija kalendāru pietuvināja saules gadam.
Mācoties vēsturē par kalendāra nemieriem, tik vien bija dzirdēts, ka tas noticis viduslaikos, kad pēc pāvesta Gregora XIII rīkojuma notika reforma, kas Jūlija kalendāru pietuvināja saules gadam. Pāreja uz “jauno stilu” jeb Gregora kalendāru piedzīvoja lielu pretestību – to nevēlējās pieņemt nedz pareizticīgie, nedz protestanti, iebildumus izteica zinātnieki, ieskaitot Nikolaju Koperniku. Latvijā kalendāra nemierus esot apspieduši pat ar karaspēku. Vecās kārtības piekritēji joprojām ar to nav samierinājušies, un, piemēram, pareizticīgie Ziemassvētkus un Lieldienas svin citā laikā, nekā tas redzams kalendārā. Vārdu sakot, šūmēšanās par to nav rimusi šobaltdien, vien maz ir to, kas tam pievērš vērību.
Pavisam ko citu var teikt par tām nemiera pilnajām dienām, kas ir vai nav atzīmētas šodienas Latvijas kalendāros, tomēr izraisa ne mazāk ievērotus notikumus kā kādreiz tālajos viduslaikos. Rīt – 16. marts, diena, kuru Latvijā jau kuro gadu vieni sagaida gluži kā zobu sāpes, citi kā iemeslu spodrināt savu vienīgā īstenā valsts patriota tēlu, vēl citam šajā dienā ir iegansts mūsu valsts seju atkal iemērkt dubļos. Nesadzirdēti, šķiet, palikuši vien tie, kuriem šī diena kaut ko nozīmē. Otrā pasaules kara gados nacistiskās Vācijas režīms, starp citu, okupācijas, veica latviešu mobilizāciju un iesaistīja viņus savos militārajos formējumos. 1943. gada 23. janvārī ar Ādolfa Hitlera atļauju izveidoja Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Tikai pēc kara, kad trimdā vairāk nekā 25 tūkstoši bijušo leģionāru izveidoja Daugavas Vanagu organizāciju, 1952. gadā nolēma, ka turpmāk tā 16. martu atzīmēs kā Latviešu leģiona piemiņas dienu. Tajā tika pieminēti frontē kritušie biedri. 1944. gadā no 16. līdz 19. martam abas Latviešu leģiona divīzijas (15. un 19.) austrumu frontē pie Veļikajas upes izcīnīja smagas kaujas ar sarkano armiju. Tā bija pirmā kauja, kurā viena mērķa sasniegšanai vienlaikus iesaistījās abas latviešu divīzijas. Kauja beidzās ar uzvaru pār ievērojami pārāku pretinieku, kas apliecināja latviešu karavīru profesionālismu.
16. marts līdz nesenai pagātnei pasaulei bija vienaldzīgs. Bez jebkādām problēmām visi, kas to uzskatīja par nepieciešamu, varēja pieminēt kritušos biedrus. Latvijā pirmo reizi to atzīmēja pirms sešpadsmit gadiem, un arī tas nevienam nelikās kā fašisma atdzimšana Latvijā. Plašāks starptautisks skanējums šim datumam sācies no 1998. gada. Tad Krievijas, pēc tam arī Rietumu izdevumos sāka rakstīt, ka mūsu valstī atdzimst nacisms un notiek SS karaspēka slavināšana.
Protams, tā bija un ir klaja dezinformācija. Tikai… jāatzīst godīgi, mēs šim propagandas karam nebijām gatavi un tajā esam zaudējuši. Turklāt tik pamatīgi, ka nespēsim vismaz pārredzamā nākotnē neko likt pretī Maskavai un mūsu sabiedrotajiem Rietumos. Vairs nav svarīgi, kurš pirmais minēja “Waffen SS”, kura rindās cīnījās latviešu leģioni. Nevienam vairs nav būtiski, ka nozīmīgs iemesls lielajam brīvprātīgo skaitam leģionā bija padomju okupācijas režīma represijas un deportācijas 1941.gada jūnijā. Un ka ne visi par leģionāriem kļuva brīva prāta pēc, jo bija taču arī obligātais iesaukums vācu armijā. Būtiska ir tikai šodiena. Atlikušajiem leģionāriem kā kritušo biedru piemiņas diena, pārējiem (nu paskatīsimies godīgi patiesībai acīs) kā iemesls ar netīrām putām uzšūmēties nepelnītas ievērības virsotnēs. Laikam saprātīgi vārdi nevienu, kas, zvejodami vēlētāju balsis, dosies pie Brīvības pieminekļa, nepārliecinās. Vēl jo vairāk, jo pastāv visai pamatotas aizdomas, ka pretējās ideoloģiskās nostādnēs esošie, mēģina savu darbību koordinēt. Atliek vien pabrīnīties par māku sapurgāt teju visu, kam vēsturē esam ķērušies klāt. Varbūt tāpēc visos laikos esam daudzināti kā lieliski karotāji zem jebkuriem karogiem?
