2005. gada septembra pirmdienas rītu atcerēsies daudzi Jelgavas iedzīvotāji. Skats Lielupē un tās krastos bija neaizmirstams un atgādināja ko apokaliptisku. Tūkstošiem, varbūt pat miljoniem krastā lienošu lielāku un mazāku vēžu, tūkstošiem nobeigušos zivju. Ko tur daudz stāstīt, katrs jelgavnieks atcerēsies, kā pilsētas vārds nonāca visos valsts plašsaziņas līdzekļos. Un ne jau labākajā gaismā. Vainīgo atrada pat pārsteidzoši ātri – cukurfabrika. Gadi gājuši, par Jelgavas «cukureni» un cukurrūpniecību Latvijā atgādina vairs tikai pusnojaukts skurstenis. Tajā pašā laikā turpinās tiesu darbi. Nupat, tikai pirms pāris dienām, Administratīvā apgabaltiesa lēmusi, ka tomēr vainīga bijusi rūpnīca. Tagad Augstākās tiesas Senātā pārsūdzēts Administratīvās apgabaltiesas spriedums cukurfabrikas lietā par lēmumu, ar kuru tā 2005. gadā atzīta par vainīgu. Viss var notikt, un Senāts atzīs 2005. gada septembra beigās notikušo par patiesībā nenotikušu. Pareizāk sakot, pie rokas pieķerts nebūs tas īstais. Ticamākais, apgabaltiesas lēmums paliks nemainīgs. Minētā sakarā jautājums joprojām paliek vecais – teju četri gadi nav pārāk ilgs laiks, lai šādu nodarījumu izskatītu tiesā? Joprojām ir nesamērīgi gara procedūru rinda, lai steigšus apturētu acīmredzamus posta darbus. Kā šo procesu pasteidzināt, varētu būt nākamais darbs, kad krīze būs jau pievārēta.
