Tārps ābolā kā kvalitātes garants? Cilvēkiem ir tendence mesties no vienas galējības otrā. No dabiska produkta uz mākslīgi stimulētu un otrādi.
Tārps ābolā kā kvalitātes garants?
Cilvēkiem ir tendence mesties no vienas galējības otrā. No dabiska produkta uz mākslīgi stimulētu un otrādi. Attīstoties tehnoloģijām, cilvēki atkal arvien vairāk vēlas atgriezties pie dabiskas produkcijas.
Dzirdēti apgalvojumi, ka nekas nevar būt nekaitīgāks par tārpainu ābolu: ja ābolā iemitinās tārps, tas esot pats dabiskākais produkts. Tomēr atklāts, ka, piemēram, tārpu ekskrementi ābolā satur kancerogēnas vielas. Un pieņemtais kritērijs vairs neiztur kritiku. Tāpēc agronomijas doktore M.Skrīvele, kas Latvijā pirmā nopietni pievērsās komercdārzu ierīkošanai un mudināja arī citus to darīt, uzskata, ka galvenais ir saglabāt zelta vidusceļu, optimālo līdzsvaru, izvairīties no jebkādiem pārspīlējumiem. Par beidzamā laika svarīgākajām darbības tēmām zinātņu doktore atklāj, ka atradusi jaunu jomu saviem pētījumiem un aktivitātēm: tagad viņa par savu lauciņu dēvē vidi saudzējošu augļkopību. Zinātniece īsumā iepazīstina ar tās būtību.
Pieredze ar ļoti intensīvām ražošanas sistēmām apliecinājusi, ka tādējādi ražību var kāpināt tikai īslaicīgi, lauksaimniecības (un tās ietvaros arī augļkopības) ilgtspējība var tikt apdraudēta, ja ignorē ekoloģiskos aspektus. Ekoloģija ir zinātne par organismu un vides attiecībām. Ekoloģija, ekoloģisks nozīmē vidi saudzējošs. Visā pasaulē arvien pieprasītāka ir vidi saudzējošos apstākļos audzēta pārtika. Ir divas vidi saudzējošas augļu ražošanas sistēmas: bioloģiskā (ekoloģiskā, organiskā) un integrētā.
Latvijā daudzi vēlas audzēt dārzus pilnīgi bez ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu un minerālmēslu izmantošanas. Tas ir vilinoši, taču diezin vai iespējami mūsu apstākļos. M.Skrīvele uzskata, ka galvenais tomēr esot, vai saimniecība, kas nodarbojas ar bioloģisko augļkopību, var saimniekot ekonomiski jeb, citiem vārdiem, vienkārši izdzīvot.
Doktore bijusi daudzos dārzos Zviedrijā un Vācijā, kur nodarbojas ar bioloģisko augļkopību, tomēr tie neizskatījās pievilcīgi, turklāt ražas tur niecīgas. Augļi sīki, nevienmērīgi – kā savvaļā auguši. Vienīgi Vācijā, Dienvidtirolē, esot augļkopībai īpaši piemēroti apstākļi. Citur un arī Latvijā redzētais M.Skrīveli pārliecinājis, ka bioloģiskā augļu un ogu audzēšana prasa daudz vairāk zināšanu, darba un līdzekļu nekā to audzēšana ar tradicionālām metodēm. Nepietiek tikai ar apņemšanos ķīmiskos līdzekļus savā dārzā nelietot.
Bioloģiskās augļu un ogu ražošanas sistēmas pamatprincipi ir šādi:
* vietai piemērotu kultūru, potcelmu un šķirņu audzēšana;
* piemērotu stādīšanas attālumu izvēle;
* piemērota vainagu veidošana (vainagam jābūt skrajam, nesabiezinātam), lai nodrošinātu labu apgaismojumu;
* vidi saudzējoša augsnes kopšana apdobēs (herbicīdus lietot nedrīkst, jauniem kociņiem apdobes jāapstrādā mehāniski vai arī jāapsedz ar mulču vai plēvi). Tas viss prasa ļoti labas zināšanas, daudz roku darba un tātad – arī naudas.
Savukārt integrētā augļu ražošanas sistēma, kas arī ir vidi saudzējoša, neparedz tik stingrus un kategoriskus minerālmēslu un ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu ierobežojumus. Integrētā sistēma ietver vidi saudzējošu attieksmi visā audzēšanas agrotehnikā, arī augļu un ogu uzglabāšanas, pārstrādes un realizācijas laikā. Svarīgi tikai sabalansēt ekoloģiski pieņemamas metodes ar ekonomiski pieņemamām. Tāpēc dārzkopim jāzina ekoloģija, auga dzīve un fizioloģija, jāseko katrai savas darbības ietekmei, novērtējot tās lietderību. Arī Eiropas Savienības noteikumos integrētā augļu ražošanas sistēma definēta kā ekonomiski izdevīga, samazinot ķīmisko vielu nevēlamos blakusefektus un palielinot drošību attiecībā uz cilvēku veselību un apkārtējo vidi.
Arī integrētā augļu audzēšana prasa labas profesionālās zināšanas, un tāpat kā bioloģiskajā audzēšanā liela nozīme ir piemērotiem augšanas apstākļiem – augsnei, reljefam, mikroklimatam, piemērotas kultūras, šķirnes un potcelma, stādīšanas attāluma un vainaga formas izvēlei. Abās augļkopības sistēmās svarīgi saglabāt līdzsvaru starp veģetatīvo augšanu un ražību. Augļu integrētā audzēšana pieļauj lietot minerālmēslus, bet tikai tad, kad tas nepieciešams, – vadoties pēc augšņu vai lapu analīžu datiem.
Dārzos ar integrēto audzēšanas sistēmu nedrīkst augsni apstrādāt visā platībā, rindstarpās noteikti jāaudzē zālājs. Kāda platības daļa jātur tīra no nezālēm, to nosaka katras valsts noteikumi. Pretēji bioloģiskajai audzēšanas sistēmai integrētājā sistēmā pieļaujams lietot arī herbicīdus, tomēr ļoti pārdomāti un atbilstoši nepieciešamībai. Cits svarīgs priekšnosacījums – pesticīdus lietot tikai tad, kad tas nepieciešams. Kaitēkļu un slimību attīstība nepārtraukti jākontrolē, un smidzināšana veicama tikai tad, kad kaitēkļu daudzums pārsniedz kaitīguma slieksni. Slimību apkarošanai jālieto derīgos organismus saudzējoši fungicīdi. Viens no integrētās augu aizsardzības sistēmas priekšnoteikumiem ir kaitēkļu bioloģisko apkarošanas paņēmienu izmantošana. Salīdzinot ar daudzām citām valstīm, Latvijā smidzinājumi kaitēkļu un slimību apkarošanai jāveic maz, tomēr, kā uzskata zinātniece, mums vajadzīgs valsts atbalsts, lai izveidotu un pilnveidotu prognožu un brīdinājuma informācijas sistēmu. Citādi ķīmisko preparātu lietošana var neattaisnoti palielināties.
Ar vai bez ķīmijas? Patiesība ir vidū
Integrētajā sistēmā ļoti vienkāršas prasības ir augļu vākšanā un uzglabāšanā: vienīgi jāievēro katras šķirnes optimālais vākšanas laiks un glabāšanas režīms. Svarīgs priekšnoteikums ir novāktos augļus pirms novietošanas uzglabāšanā atdzesēt. Var arī augšanas laikā smidzināt kalcija sāļus fizioloģiska rakstura slimību novēršanai un labākai uzglabāšanai, taču nav atļauts augļus iemērkt sintētisko antioksidantu šķīdumos pirms novietošanas glabātavās.
Tādās attīstītās valstīs kā, piemēram, Vācija maz ir saimniecību, kas nodarbojas ar augļu bioloģisko audzēšanu, turpretī strauji palielinās integrētās audzēšanas sistēmas piekritēju skaits. Abu sistēmu saimniecības tur pakļautas ļoti stingrai kontrolei, un par attiecīgo ražošanas veidu tiek izdoti sertifikāti.
Kādam saimniekošanas veidam dot priekšroku mūsu dārzkopjiem, jāizvēlas katram pašam. Jārēķinās ar varēšanu un zināšanām. Cik ilgi mētāsimies no viena grāvja otrā – no pilnīgi nekontrolētas ķīmisko preparātu lietošanas uz to kategorisku noliegšanu? Vai nav prātīgāk izvēlēties saprātīgu vidusceļu, nodrošinot rentablu, ienesīgu saimniekošanu?
«Man šķiet pieņemamāk ēst ābolus no dārza, kurā saprāta un mērenības robežās lietoti ķīmiski preparāti nodrošina kvalitatīvas augļu ražas katru gadu, nekā, to visu noliedzot, palikt vispār bez augļiem vai arī ēst no Polijas ievestos, pat nezinot, ar ko un cik reizes tie apstrādāti,» saka M.Skrīvele. Un piebilst: «Lai cik labas ir dabiskās zāļu tējas, ar tām vien nepietiek, ir tomēr gadījumi un slimības, kad bez medikamentiem nevar iztikt. Vai arī – kā varam iztikt bez automašīnām, kas tik ļoti piesārņo dabu? Arī integrētā augļkopība ir saprātīgāka.»
***
Apstaigājot siltumnīcas, tajās neko daudz un krāšņu redzēt nevar. Asistente Baiba Skrebele rāda, kur sarindoti pārdošanai sagatavoti vīnogu stādi, ceriņu meristēmas. Šajās siltumnīcās ievieto spraudeņus, audzē potcelmus un meristēmas. Bet tagad tās tikai remontē, gatavo jaunajai sezonai. Piemēram, iemēģinot jauno ēnojuma plēvi.
Savukārt Dobeles DSIS kokaudzētavas saimniece agronome Anita Olšteine, uz jautājumu par pavasarīgām aktivitātēm, atbild: «Tagad mums palicis tikai rudenī nerealizētais stādāmais materiāls. Ir nedaudz ķiršu – gan saldo, gan skābo –, no ogulājiem atlikušas tikai kādu trīs šķirņu avenes, toties vēl var iegādāties piecu līdz desmit šķirņu vīnogu stādus. Tos piedāvājam konteineros, lai pircējiem būtu vieglāk untumainajā pavasarī stādīt. Domājam nākotnē arvien vairāk savas produkcijas piedāvāt podiņos un konteineros. Ir nedaudz plūmju, pundurābelīšu, arī konteineros: ja pavasaris neiesāksies tik strauji, cilvēki varēs stādīt tad, kad būs izdevīgi.»
Nobeigumā jāatgādina, ka Dobeles DSIS stādus audzē un tirgo galvenokārt pēc pasūtījuma, lielos daudzumos, turklāt – rudenī. Pavasarī vislabāk meklēt stādmateriālu dažādās dārzniecībās un stādaudzētavās. Tomēr, ja vien kādam ir vajadzība pēc minētajiem stādiem vai lietišķa padoma, Dobelē ikviens ik darba dienu tiks laipni gaidīts: zināšanu svece ne no viena netiek slēpta!
