Sabiedrības integrācijas jautājums Latvijas publiskajā telpā pavīd. Jāteic gan, ka tā pavīdēšana galvenokārt sastopama krievu valodā rakstošajos laikrakstos.
Sabiedrības integrācijas jautājums Latvijas publiskajā telpā pavīd. Jāteic gan, ka tā pavīdēšana galvenokārt sastopama krievu valodā rakstošajos laikrakstos. Šad un tad integrācija kļūst arī par politiskās retorikas elementu; šad un tad tā, šķiet, nevienam nerūp. Tomēr, pie šā pēdējā induktīvā slēdziena jāapstājas un jāapdomājas, jo pagājušajā nedēļā oficiāli tika pasniegtas balvas apgāda «Vieda» rīkotā sacerējumu konkursa ar nacionālradikālu ievirzi laureātiem un šis gadījums atkal lika aizdomāties par integrāciju. Taču šoreiz ne tikai kā sfēru, kur allaž ir trūcis naudas vai kura vienmēr ir bijusi daudzu politisko partiju etnopolitikas stūrakmens, bet gan kā par problēmu, kurai ne tuvākā, ne tālākā nākotnē nav saskatāms pozitīvs risinājums.
«Šeit redzams, ka latviešu gars vēl nav miris,» tā «Viedas» konkursa oficiālajā noslēgumā, prezentējot labāko darbu apkopojumu grāmatā «Nevienam mēs Latviju nedodam», sacīja Saeimas deputāts no «TB»/LNNK Roberts Jurdžs. Savukārt «Viedas» vadītājs Aivars Garda gudri paziņoja, ka tie 700 tūkstoši krievvalodīgo patiesībā nemaz nav nekādi krievvalodīgie, bet gan kolonisti. Tātad padzīt no Latvijas 700 tūkstošu «kolonistu», kuru vidū, starp citu, nepilni simts tūkstoši būtu tā sauktie Latvijas jaunpilsoņi; padzīt – ir tas sabiedrības integrācijas modelis, ko piedāvā «Vieda» un acīmredzot tās politiskais «jumts». Neko pielikt, neko atņemt. Laba reklāma apgādam, nacionālradikāļi sajūsmā, krievvalodīgajai presei ir par ko rakstīt, «tēvzemiešiem» – bezmaksas reklāma un Latvijas sabiedrības integrācijai piga.
Jā, Latvijas sabiedrība ir sašķelta un šo šķelšanu galvenokārt paveic divi subjekti: amatpersonas, kuru stāvoklis ļauj noraidīt savu vēstījumu plašai auditorijai, kā arī kanāli, caur kuriem šis pats vēstījums tiek noraidīts, tas ir, masu informācijas līdzekļi. Arī šāds «Viedas» konkurss, kurā tiek aktīvi paustas pret Latvijas sabiedrības integrāciju vērstas idejas, ir labs veids, kā veidot sabiedrisko domu, tāpēc to nekādi nevar vērtēt pozitīvi, jo būtībā tas ir kārtējais šķērslis, kas bremzē Latvijas integrācijas procesu. Un galvenokārt jau bremzē jaunpilsoņu loka paplašināšanu, kas ir centrālais integrācijas mērķis. Patiesībā ikviena šāda izdarība krievu valodā rakstošajos laikrakstos, īpaši lielajos dienas laikrakstos, kas, manuprāt, ir nozīmīgākie krievvalodīgo uzskatu veidotāji, iegūst pilnīgi citu skanējumu ar pilnīgi citām konsekvencēm.
Kaut vai, piemēram, tas pats Garda teiktais ir lielisks kārums krievu valodā rakstošajai presei, kas bezmaz vai to saplosa tā, ka it nekā pāri nepaliek, sak, paskat, paskat, ko tie latvieši par mums patiesībā domā. «Nepazemojiet krievu cilvēkus veikalā, skolā, tiesā…» tā laikrakstā «Panorama Latviji», reaģējot uz «Viedas» konkursu, raksta kāda žurnāliste. «Es nebaidos, jo šeit ir mana Dzimtene,» tā savukārt savu dalību «Viedas» konkursā motivē kāds no laureātiem. Šādi uzskati ne tikai liecina par šķietamu plurālismu, bet arī par kaut kādu mistisku aizvainojumu, kura cēlonis diemžēl ir latviešu nacionāli radikālās aktivitātes. Aizvainojuma sekas – nepilsoņu neaktivitāte. Turklāt, kā gan lai cilvēks, kas «nobriedis» apgūt latviešu valodu, tādējādi iegūstot Latvijas pilsonību, neizjūt riebumu pret integrāciju un latviešiem, ja viņu pilnīgi nepamatoti sāk dēvēt par «kolonistu» un «lielkrievu šovinistu»?
Kreisi noskaņotos nepilsoņus var kritizēt par daudz ko, tai skaitā vēl joprojām esmu pārliecināts, ka nepilsoņiem nedrīkst piešķirt aktīvās vēlēšanu tiesības pašvaldību līmenī. Taču ir robežas, veselā saprāta noteiktās robežas, aiz kurām jebkurš plurālisms kļūst par amorālu rīcību. Un tieši tāda – amorāla – ir «Viedas» cenšanās provocēt kādā daļā latviešu jaunatnes naidu pret to jaunatni, kas nezin kāpēc tiek dēvēti par kolonistiem; tā ir cenšanās (faktiski arī aģitācija) Latvijā noliegt politiskas nācijas iespējamību. Pagājušās piektdienas «Dienā» gan Baņuta Rubesa, gan it īpaši Artis Pabriks, rakstot par «Baigās vasaras» traģēdiju, akcentēja, ka Latvijā beidzot vajag pārraut to nemitīgo aizvainojuma loku, paverot ceļu jaunām saprotošākām un tolerantākām attiecībām. Apgāda «Viedas» rīkotais konkurss neveicina sapratnes veidošanos.
