Sociāldemokrāts Jānis Bērziņš ir viens no redzamākajiem opozīcijas deputātiem Jelgavas Domē.
Sociāldemokrāts Jānis Bērziņš ir viens no redzamākajiem opozīcijas deputātiem Jelgavas Domē. Viņa uzstāšanās reizēm aizņem visai ievērojamu laiku Domes sēdēs, taču ir jau arī
par ko runāt. Problēmu un sarežģījumu Jelgavas Domes pašvaldības darbā netrūkst, un par tām J.Bērziņš stāsta sarunā Modrim Sprudzānam.
Šķiet, par jums šaubu nav, kurā pusē Domē esat – pozīcijā vai opozīcijā. Kā jūs vērtējat Domes pozīcijas saliedētību, komandas principu ievērošanu un darba kvalitāti?
Es neteiktu, ka esmu kaut kādā drausmīgā opozīcijā, uz lietām skatos loģiski un ar savu galvu. Atklāti sakot, man ir žēl pozīcijas deputātu. Viņiem nav iespēju izteikt savas domas. Paskatieties, kā viņi jūtas Domes sēdēs: sēž galvas nodūruši, caur pieri skatās, ko darīs Rāviņš. Faktiski visi lēmumi jau ir iepriekš pieņemti, tā ir teātra izrāde, kam jābūt Domes sēdē, kur visi «demokrātiski» balso. Cilvēki ir gudri, ar savām galvām uz pleciem, tikai viņi tās neizmanto. Un man viņu ir mazliet žēl. Viņi nevar izteikt savas domas, un, manuprāt, viņu ieņemamie amati liedz viņiem brīvi izteikties. Ja deputāts brīvi izteiks savas domas, tad zaudēs amatu. Un ko tad viņš darīs mūsu laikos – ies bezdarbniekos, vai? Bet tagad ir mašīnas, prezentācijas, pieņemšanas, un cilvēks skaitās pilsētas elitē. Tas ir viss, kas šiem cilvēkiem ir vajadzīgs, pēc kā viņi ir tiekušies. Tāpat viņi tiecās arī padomju laikos. Man padomju laikos mācīja, ka vislabākā saimniekošana ir Padomju Savienībā, ka vislabākais – tuvoties Austrumu brālim. Man toreiz akadēmijā tas pats Strīķa kungs pieņēma ieskaites par labu tai iekārtai. Tagad savukārt viņš ir pret to. Nu kā var tā mainīties uzskati? Es kā runāju padomju laikā, tā runāju arī tagad. Un neaizsūtīja mani nedz uz Sibīriju, nedz kur citur. Vienīgi dažas reizes bija «stingrākas» pārrunas, taču es savu nostāju neesmu mainījis. Jau no seniem laikiem priekšniekus uzskatu par karjeristiem. Ļoti maz man mūžā gadījušies tādi, kas tik tiešām ir cilvēcīgi.
Priekšnieki mēdz sacīt – ļoti grūti. Bet kas viņus vilka tajos amatos? Tāpat tagad Domē sūdzas, ka tur ir vismazākās algas, ka tās ir jāpalielina. Vai tad kāds deputāts uz Domi atvests ar konvoju? Nē! Visi zināja, ka ir mazas algas, bet tāpat gāja uz vēlēšanām un otrā dienā čīkst, ka mazas algas. Tātad gāja, lai nokļūtu pie varas un mainītu algas. Bet budžets Jelgavai maziņš – 10 miljoni latu, pilsētai tas nav daudz. Un ir runas, ka algas tiks palielinātas. Un, visticamāk, diezgan krietni. Ja nemainīs nolikumu un koplīgumu, tad atbilstoši Domes priekšsēdētāja algai tās jāpaaugstina arī administrācijai. Un tad tās uzturēšanai tiks tērēti 500 – 600 tūkstoši latu – viena divdesmitā daļa no budžeta. Un tas tikai administrācijas uzturēšanai! Es tam kategoriski nepiekrītu!
Ja jums ir mazas algas un esat labi speciālisti, tad veidojiet savus uzņēmumus un pelniet kaut vai 1000 latu dienā! Bet, ja dzīvojat no nodokļu maksātāju naudas, esiet tik mīļi, pirmām kārtām rūpējieties par pilsētas iedzīvotāju labklājību, bet tā alga, kāda ir, tāda lai ir.
Runājot par Domes darbu, negribu teikt, ka tā strādā briesmīgi slikti. Paskatieties, mašīnas iegādājās: trīs «Volvo» jau ir, tūdaļ būs ceturtais. Nepagāja nedz septiņi mēneši kopš šīs Domes darba sākšanas, kad steidzīgi tika izkārtotas prēmijas. Bet kas ir padarīts? Tiek turpināts iepriekšējās Domes iesāktais. Tilta rekonstrukcija bija iesākta, ielu remonts arī. Visi slavē «kurjatņiku» problēmas risinājumu, bet tas arī jau bija «nobriedis» jautājums. Tas tiktāl bija samilzis, ka steidzīgi bija jāmeklē risinājums, kuru būtu izdarījusi jebkura cita Dome, ja arī tās galvgalī neatrastos Andris Rāviņš. Nu nav nekas tāds pilsētā izdarīts!
Pieļauju, ka daļa Domes politiķu jau sāk lūkoties uz Saeimas pusi. Kas, jūsuprāt, varētu mainīties Jelgavas Domē pēc nākamā gada parlamenta vēlēšanām?
Uz Saeimu jau skatās noteikti. Nu, pieņemsim, Rāviņš tiks tajā. Tad vajadzētu vēlēt jaunu priekšsēdētāju, bet pēc vēlēšanu rezultātiem priekšroka būtu sociāldemokrātiem, kas vēlēšanās ieguva visvairāk balsu. Bet ir skaidrs, ka Domes pozīcija to nepieļaus. Ir runas un ir mūsu aprēķini, ka par Domes priekšsēdētāju varētu tikt izvirzīts Vilis Ļevčenoks. Tā ir mana nojauta.
Bet kas notiek tad, ja kāds no pašreizējiem LSDSP Jelgavas Domes deputātiem nokļūst Saeimā?
Kurš no mums, visticamāk, varētu tikt virzīts uz Saeimu? Irēna Škutāne. Es gan tam būšu kategoriski pret! No Jelgavas sociāldemokrātus Saeimā varētu pārstāvēt Andrejs Garančs vai Valentīns Grigorjevs. Tie ir cilvēki, kas ir spējīgi risināt problēmas. Bet kāpēc negrib Garanču? Tad pilsētai būtu pavisam cita darbošanās sistēma. Viņam ir citi uzskati un saimniekošanas stils, viņš vadošos amatos strādā jau ilgus gadus, un paskatieties, kā ir sakārtojis akadēmiju. Arī Garančs ir priekšnieks, bet viņam ir cits skats uz dzīvi. Viņu baidās likt par pilsētas galvu, jo uzreiz būtu radikālas pārmaiņas un stingras prasības pēc kārtības. Bet pilsētai tas būtu ļoti labi!
Kas, jūsuprāt, būtu citādi, ja Jelgavas mērs būtu Andrejs Garančs?
Piemēram, tāda mašīnu pirkšana netiktu pieļauta. Nebūtu arī lielās prēmijas. Es piekrītu, ka prēmijas ir jāpiešķir, bet tas ir jādara godīgi, par padarīto darbu. Un nevar prēmijas piesaistīt algām. Reāli tas ir pielikums pie algas. Tātad Domes administrācijas darbinieks nesaņem vairs, piemēram, 230 latu mēnesī, bet, pieskaitot vēl trīs prēmijas gada laikā, iznāk jau 330 latu. Tā ka algas nav vairs tik mazas.
Vai sociāldemokrāti kā opozīcija ir iecerējuši iesniegt savus priekšlikumus izmaiņām pilsētas dzīvē? Kurām jomām LSDSP pievērsīs uzmanību pirmām kārtām?
Viens no svarīgākajiem jautājumiem, protams, ir sociālais. Paskatieties, cik daudz cilvēku «pusdieno» pie konteineriem! Es piekrītu, ka vajadzēta pirkt māju Pasta ielā 44. Neizdarībā nevainoju pašreizējo Domi, taču iepriekšējais sasaukums palaida garām mirkli, kad dzelzceļnieku mājas piedāvāja nodot pašvaldībai. Tad šīs ēkas vēl bija diezgan labā kārtībā un nebija tik ļoti izdemolētas. Dome atteicās, kaut arī tās deva par baltu velti. Tagad mēs pārpērkam māju par 88 tūkstošiem latu, kaut gan runā, ka tās īpašnieks par to samaksājis tikai 39 tūkstošus latu. Nu labi, nopirks to māju, ieguldīs remontā paredzētos 70 tūkstošus latu, bet mani biedē tas, ka šajā namā var izveidoties jauni «kurjatņiki». Manuprāt, pēc mājas iegādes un sakārtošanas tur jābūt komandantam, atbildīgajiem pa stāviem. Paskatīsimies kaut vai uz sociālo māju – katrs dzīvoklis tajā izmaksāja sešus tūkstošus latu. Tā ir ļoti liela nauda, bet tur jau tiek rīkota dzeršana, tiek demolēts. Varbūt tomēr pašvaldībai ir izdevīgāk turēt šajā ēkā kādu dežurantu nekā atkal izgāzt lielas naudas jauniem kapitālieguldījumiem. Un tā atkal ir nodokļu maksātāju nauda.
Nedaudz par citu tēmu. Kā jūs prognozējat notikumu attīstību LSDSP iekšienē pēc nesen notikušā kongresa, kurā par partijas priekšsēdi atkārtoti tika ievēlēts Juris Bojārs?
Es negribu ticēt, ka būs liela šķelšanās, kaut gan viens otrs varbūt atkritīs. Nav jau bērnudārzs – pieauguši cilvēki –, saprot, kā tur ir. Šķelšanos veicina tā stulbā slimība – katrs grib sev iegūt portfeli. Partijai pirms 8. Saeimas jāizbeidz šī vārīšanās un utu meklēšana citu «vešā». Jākoncentrējas uz vienu mērķi, jo reitings ir krietni krities. Un tikai muļķību dēļ. Viegli kļūt par čempionu, grūti noturēties. Es faktiski nesaprotu – varbūt Bojārs gribēja parādīt, ka viņš tīra partijas rindas, ka sociāldemokrātos nevar būt kukuļņēmēju? Tas pat būtu partijai vajadzīgs, tikai tādā gadījumā tas bija jāpasniedz citādi. Viņš mūs neapdomīgi nosauca par boļševiku grupējumu. Pēc kongresa aprunājāmies, un viņš saka: nu ko, pavelkam svītru un strādājam tālāk? Kā tad! Jāstrādā ir, ko tad mēs te «kasīsimies»? Starp citu, Jelgavas sociāldemokrātiem vajadzētu tikties ar Bojāru. Mums ir par ko runāt.
