Viņus var saukt vienalga kā – par fermeriem, plantatoriem, gaučo vai citādi, zemnieki visā pasaulē ir zemnieki.
Viņus var saukt vienalga kā – par fermeriem, plantatoriem, gaučo vai citādi, zemnieki visā pasaulē ir zemnieki. Pēc savas būtības, dzīvesveida un satura. Viņu vienīgā manta ir zeme, viņu vienīgais atzītais kungs un noteicējs – Debestēvs. Zemniekiem politiķi drīzāk atgādina uzmācīgus kaitēkļus, kas apdraud ražu: viņi spēlē savu pasjansu, maz rēķinādamies ar zemnieku vēlmēm. Cilvēces labklājības vārdā politiķi bieži vien gatavi upurēt šīs cilvēces daļas – zemnieku intereses.
Ir pilnīgi vienalga, vai vīndari Portugāles kalnu nogāzēs, zemeņu audzētāji Somijā, Anglijas lopkopji vai mūsu Latvijas maizes audzētāji – viņu rūpes ir tikpat vienādas, cik pieticīgas: viņi grib ražot pārtiku, ar šo darbu sev nopelnot iztiku. Visā pasaulē zemniekus raksturo arī tas, ka viņi ir apbrīnojami iecietīgi: uzdrīkstas tikai īsu laiku pakurnēt par nelabvēlīgo laiku, par dzīvnieku vai citām sērgām, tomēr arvien piemērojas jebkurai sociālajai formācijai. Sāpīgi un konservatīvi šī pielāgošanās notiek, taču būtība nezūd. Zemnieks vienmēr būs paēdis un pabaros citus.
Oktobra vidū deviņu Baltijas reģiona valstu zemnieku organizāciju līderi pulcējās,
lai iepazītos un spriestu par situāciju lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarēs ne tikai Latvijā, bet arī pārējās konferences dalībvalstīs.
Tikšanās notika skaistajā, tikko pēc remonta atklātajā Igates pilī Vidrižos. Kamēr konferences dalībnieki no Lietuvas, Zviedrijas, Ukrainas, Somijas, Baltkrievijas, Polijas, Igaunijas, Krievijas un mūsu valsts aplūkoja pili un parku, ar Latvijas Zemnieku federācijas priekšsēdētāju Pēteri Kalniņu noklīdām kādā klusākā pils stūrītī, lai pārrunātu, kas Latvijas zemniekiem, viņaprāt, pašlaik ir pats aktuālākais.
Tikšanās Igatē notika, pateicoties Zviedrijas zemnieku federācijai, ar kuru Latvijai ir ilgstoša sadarbība: zviedri lielā mērā atbalsta materiāli un ar mācībspēkiem, rīkojot seminārus, konferences. Šī ir jau otrā, pagājušogad līdzīga konference notika Tallinā, nākamgad paredzēta Lietuvā.
Tikšanās galvenā jēga un iemesls ir tāds, ka visi esam «uz Eiropas sliekšņa». Katram no mums ir savas intereses, savi nodomi.
«Es domāju, ka valsts ir valsts, politiķi ir politiķi, bet zemnieki – zemnieki. Vairāku valstu zemniekiem tiekoties starptautiskā saietā, kontaktējamies cits ar citu, ar dažādu asociāciju pārstāvjiem, vienkāršā un skaidrā zemnieku valodā izrunājamies un beigu beigās noskaidrojam par starptautiskām norisēm un tendencēm daudz vairāk, nekā to mums pasniedz politiķi, prese, radio, jo viņiem ne vienmēr ir pieeja informācijai, ko iegūstam tiešajos kontaktos,» saka P.Kalninš.
Ir svarīgi tikties, apmainīties domām. Latvijas zemniekiem tā ir iespēja gūt jaunas idejas un mudinājums tām pievērst lielāku uzmanību. Šoreiz ne tikai mūsu, bet arī kaimiņvalstu zemniekiem būtiskākais temats bija zemes tirgus. Diezgan bīstami esot tas, kas notiek Latvijā. Pašreiz mēs it kā gatavojamies liberalizēt zemes tirgu, lai «godam ietu pretī Eiropai». Tomēr zemnieki ir satraukti par to, ka ne pārāk afišēti jau ar kādām astoņām vai deviņām valstīm brīvā tirgus līgumus noslēgusi tieši pēdējā Saeima, kas devusi akceptu tirgoties ar mūsu zemi. P.Kalniņš šajā apstāklī neko sliktu nesaskata, taču viņš, paužot jo daudzu zemnieku viedokli, iestājas pret nevienlīdzīgām iespējām.
«Ja, piemēram, uz mūsu (Talsu – A.J.) rajonu var atbraukt vācieši un nopirkt tur pusotru tūkstoti hektāru zemes, atdzīt modernu tehniku, sēt un stādīt… Es esmu par to, ka Latvijā lauksaimniecība jāattīsta, taču mēs nevaram dabūt tādus kredītus kā Vācijā, nevaram atļauties tādu tehniku, tādas tehnoloģijas. Tad nu ārzemnieki būs tie, kas pildīs Latvijas kvotas Eiropas Savienībā (ES), liekot mūsu zemniekiem paiet malā,», teic P.Kalninš.
Par to līdz šim satraukumu pauduši galvenokārt vidējie un mazie zemnieki, jo viņi jau jūt šāda veida apdraudējumu. Taču nelaime tā, ka situācijas nopietnību pilnā mērā neapzinās progresīvie lielie zemnieki. Pagaidām kā pirmie «krīt» «vidējie un mazie» zemnieki, kas pašlaik nevar ņemt kredītus un modernizēt lauksaimniecisko ražošanu, taču nākamie, kas kritīs, kurus «apēdīs», būs lielie. Lielākā daļa viņu ir ņēmuši kredītus, attīstījuši tehnoloģijas, sapirkuši tehniku, būvējuši mājas, taču viņi strādā ne jau tikai uz sev piederošām, bet lielās platībās – arī uz nomātām zemēm. Līdz ar to arī viņiem jārūp, kāds būs zemes tirgus, cik maksās hektārs, jo arī zemnieki, kas ņēmuši kredītus, brīdī, kad viņi paliks bez zemes, kļūs maksātnespējīgi.
Mēs arī nevaram, kā tas iespējams ārzemēs, izveidot kārtīgu kooperatīvu un sniegt pakalpojumus, jo tie pašlaik ir tik dārgi, ka zemnieks nav spējīgs maksāt.
P.Kalniņš uzskata, ka Latvijas zemniekiem jāizmanto nākamgad tuvojošās Saeimas vēlēšanas. To gaidās politiķi jau sākuši luncināties: dzirdamas runas par «labāku likumu» pensionāriem (jo viņi veidos ap 50 procentu vēlētāju). Nākamie, kam gribēsies izpatikt, būs zemnieki: pret viņiem centīsies būt ļoti mīļi. Šī situācija būtu jāizmanto. Taču, lai zemnieki varētu iet uz dažādām tautsaimniecības sēdēm un apakškomisijām, viņiem jābūt zinošiem. Bet zinības par to, kā tad īsti tagad saimnieko un kādas gaidāmas perspektīvas, var gūt, piemēram, iepazīstoties ar situāciju ES dalībvalstīs kaut vai tādās konferencēs, kā šeit, Igates pilī. Atšķirībā no politiķiem un diplomātiem zemnieks zemniekam īsto lietu būtību pasniedz daudz citādāk un tiešāk.
Tādēļ svarīgi izmantot iespēju – tikties gan kandidātvalstu, gan ES dalībvalstu zemniekiem, jo tādās reizēs parādības, tendences un sakarības tiek sauktas īstos vārdos. Būtisks ir kandidātvalstu atbalsts, jo pārsvarā zemniekiem tajās ir līdzīgas problēmas. Piemēram, Somijā uzskata, ka pie pašreizējās sistēmas zemniekiem pastāv risks zaudēt motivāciju ražot augstas kvalitātes produktus. Somi uztraukti par to, ka visā ES strauji samazinās lauku iedzīvotāju skaits. Krītas saražotās lauksaimnieciskas produkcijas apjoms. Pašreizējo ES dalībvalstu problēmas ir līdzīgas. Bet starpība starp vecajām un topošajām dalībvalstīm ir tik liela, ka jaunās īsā laikā to nelikvidēs. Kāpēc Somija vispār izšķīrās par iestāšanos ES? Izrādās, tas notika pret zemnieku gribu, tāds lēmums tika pieņemts politisku apsvērumu dēļ.
Savukārt norvēģi ES neiestājās. Tiesa, šajā valstī ir dabas resursi (nafta), kas tās iedzīvotājus padara par neatkarīgiem, turklāt lauksaimniecībai Norvēģijas ekonomikā nav tik liela nozīme, svarīgāka esot, piemēram, kultūrai un veselības aizsardzībai. Taču būtisks ir kas cits: Norvēģija būtu pievienojusies ES, ja tauta tam piekristu, taču iedzīvotāji un pirmām kārtām zemnieki apzinājās, ka iestāšanās ES viņu zemniekiem būtu katastrofāla.
P.Kalniņš atzīmē arī pozitīvas pārmaiņas Latvijā. Piemēram, pirms pāris nedēļām Ministru kabineta izteikto atbalstu zemnieku kreditēšanai. Taču tas esot tāds pussolītis. Jo kreditēt paredzēts tikai zemes iegādi kopā ar ēkām, tehniku, lopiem, bet ne tās iegādi atsevišķi. Tieši zemes pirkšanai neviens zemnieks Latvijā naudu dabūt nevar joprojām. Tāda kredītlīnija nav paredzēta.
Tomēr lauksaimniecības pamatu pamats ir zeme. Zemnieku federācijas biedri iestājas par to, lai tiktu radīta iespēja atsevišķai kredītlīnijai – tikai zemes pirkšanai. Turklāt šie kredīti būtu vietējiem zemniekiem izsniedzami par viszemākajiem procentiem – ar divu vai trīs procentu likmi gadā, lai tikai segtu inflāciju. Lai nebūtu iespējama spekulācija ar zemi. Arī dāņu un zviedru kolēģi Latvijas zemniekus brīdina: Dieva dēļ, tikai nepārdodiet savu zemi, jo to atgūt vairs nebūs iespējams!
Tajā pašā laikā mūsu politiķi stāsta, ka ārzemēs zemi var brīvi pirkt… Tā gluži nav. Jā, principā jau drīkst, bet, lai varētu izpildīt visas prasības, lai tiešām drīkstētu, izrādās, noteikumi ir tik stingri, ka nav izpildāmi: jābūt atbilstošai izglītībai, radniecības pakāpei un kam tik vēl.
Ko zemnieki sagaida pēc šīs starptautiskās konferences, kurā bija meklējuši atbildes uz sasāpējušajiem jautājumiem? Piemēram, iespēju mūsu politiķiem darīt zināmu pieredzi kaimiņzemēs. Brīdināt no iespējamās pārsteidzības zemes tirgus «sakārtošanas» jautājumos. Jo nekā cita mūsu zemniekiem jau nav kā vien zeme.
