14. marta priekšvakarā man piezvanīja viens no «tēvzemiešu» līderiem un teica, ka nākamajā dienā pie pieminekļa paredzēta prezidenta Jāņa Čakstes godināšana.
14. marta priekšvakarā man piezvanīja viens no “tēvzemiešu” līderiem un teica, ka nākamajā dienā pie pieminekļa paredzēta prezidenta Jāņa Čakstes godināšana. Iemesls – aprit tieši sešdesmit deviņi gadi, kopš Jānis Čakste aizgājis mūžībā. Pirmajā mirklī noraidoši noskurinājos – tuvojas vēlēšanas, un tad nu politiķi meklē kaut mazāko iemeslu, lai presē par sevi atgādinātu balsotājiem. Nekad agrāk taču prezidenta nāves diena netika atzīmēta! Tomēr jāatzīst, ka piemiņas brīdis pusdienlaikā pie Čakstes pieminekļa izdevās sirsnīgs. Turklāt Domes priekšsēdētāja vietnieks Jurijs Strods teica, ka šo piemiņas dienas tradīciju uzturēs arī turpmāk neatkarīgi no tā, cik tuvu būs vēlēšanas. Tomēr viena doma palikta nepateikta. Proti, tajā brīdī mēs jau zinājām, ka naktī miris Lennarts Georgs Meri. Tātad tas pats nāves datums gan jaundibinātās Latvijas, gan arī atjaunotās Igaunijas pirmajam prezidentam.
Baltijas valstu vienība, kuras spilgtākā uzdrīkstēšanās bijis 1989. gada Baltijas ceļš, kad caur Rīgu no Tallinas līdz Viļņai dzīvā saitē nostājās pusotrs miljons cilvēku, bija viena no svarīgākajām lietām, par ko domāja, rakstīja izcilais igauņu valsts vīrs. Deviņdesmito gadu vidū man bija izdevība būt klāt, kad trīs Baltijas valstu prezidenti iezīmēja kopīgā miera spēku bataljona BALTBAT izveidošanu. Nacionālo bruņoto spēku Ādažu mācību centrā plīvoja karogi, skanēja orķestris, parādes kolonnās soļoja karavīri. Manīja arī amerikāņus, kaut tolaik NATO likās vēl diezgan tāla perspektīva. Diemžēl nevaru precīzi atkārtot vārdus, ko teica Meri, bet doma, manuprāt, apmēram bija šāda: patlaban Baltijas valstīm kā nekad agrāk ir vēsturiska izdevība savstarpēji tuvināties. Var piebilst, ka latviešu trimdinieks amerikāņu ģenerālis Vilmārs Kukainis prezidentu līmenī bija panācis diezgan principiālu vienošanos, ka BALTBAT varētu būt savs karogs, kas sastāvētu no trīs mūsu valstu karogu krāsām – no latviešu karmīnsarkanā, no lietuviešu – dzeltenā un igauņu – zilā. Šāds mūsu valstīm kopīgs karogs lietots trimdas baltiešu kopīgās aktivitātēs. Miera spēku bataljona dibināšanas brīdī katrai nacionālajai rotai gan bija savs karogs. Tomēr likās, ka nav tālu brīdis, kad mums būs kopīgs karavīru pulks, pat visām trim valstīm kopīgi bruņotie spēki un vēl daudz kas cits.
Neņemos tūlīt un tagad smalki iztirzāt, kāpēc Baltijas valstu vienotība nav kļuvusi stiprāka. Taču Lennarta Meri aiziešana ir brīdis, kad par to vajadzētu padomāt. Šķiet, lielā mērā tajā bija vainojamas personu ambīcijas: “Labāk būt pirmajam pagastā nekā otrajam novadā.”
Igauņiem Meri bija kā saikne starp pirmo un atjaunoto brīvvalsti. Viņš piedzima 1929. gadā diplomāta Georga Meri ģimenē, jau kopš bērnības brīvi runāja vācu un franču valodā. 1941. gada 14. jūnijā – izsūtījums, kas gan bija mazāk ilgstošs nekā daudziem likteņa biedriem. 1953. gadā Lennarts Meri ar izcilību beidza Tartu universitātes Vēstures un filoloģijas fakultāti. Vairāk nekā trīsdesmit gadu viņš darbojās kā rakstnieks, redaktors, scenārists, dokumentālo filmu producents, prozas tulkotājs. Atsevišķi viņa darbi Igaunijā bija cenzūras aizliegti. Atmodas laikā Meri kļuva par pirmo Igaunijas ārlietu ministru, kuram bija liela loma cīņā par valsts starptautisku atzīšanu. Igauņi savu prezidentu mīlēja. Viņš tautas apziņā dzīvoja ne tikai valsts oficiālajā līmenī, bet arī anekdotēs, kas tika izdotas grāmatā “Mūsu Meri”.
Zīmīgi, ka Igaunijā nacionālo sēru diena bija nevis otrdiena, bet trešdiena. Kā paskaidrots Igaunijas valdības paziņojumā, tā bija Meri ģimenes locekļu prasība. Viņi vēlējās, lai otrdien, 14. martā, kā paredzēts, visā valstī tiktu atzīmēta Igauņu valodas diena. Bijušā prezidenta bēres notiks 26. martā.
