Sākotnēji pat neticēju, ka no jūras krasta var ķert zivis, joprojām daudzi, kam to stāstu, brīnās.
“Sākotnēji pat neticēju, ka no jūras krasta var ķert zivis, joprojām daudzi, kam to stāstu, brīnās,” stāsta jelgavnieks Rinalds Vācers, kurš aizvadītajā nedēļas nogalē uz bušu copi gan neaizbrauca “šausmīgā” laika dēļ – Ventspilī bijuši pat trīsmetrīgi viļņi! Taču, runājot par iepriekšējo reizi Kurzemes piekrastē, jau Rinalda stāstījuma sākums šķiet vilinošs: “Aizbraucām vēl ar gaismiņu, jo svarīgi bija noīrēt gultasvietu, kā arī iekārtoties pie pašas jūras – bijām nosprieduši makšķerēt pa tumsu.”
Pirms pāris nedēļām četri makšķernieki, no kuriem diviem šī bija pirmā bušu cope, nolēma izmēģināt veiksmi Ventspils rajona Liepenē. “Sametām makšķeres, un drīz jau arī bija pirmā cope… Bet butes pa gaismu ņēma tikai ar palieliem intervāliem. Uznākot tumsai, lomi sākās visiem,” Rinalds atklāj, ka makšķerējuši ar diviem kātiem, katram no diviem līdz četriem āķiem. Tādi ir noteikumu ierobežojumi. “Ķērās tiešām labi, brīžiem pat vienlaikus paņēma uz abām makšķerēm, kā arī uz diviem āķiem!” Bušu mednieki jūras krastā sabija līdz vēlai naktij, bet tad devās gulēt ar domu turpināt nodarbi agri no rīta. Nākamajā dienā vēl ar tumsu butes ķērušās ļoti labi, taču, tiklīdz parādījās gaismiņa, pārstāja. Tikai paretam kāda izvilkta. Rinalds noķēris 36 palielas butes, kas, viņaprāt, ir ļoti veiksmīgs loms.
Pagājušoruden jūras copi izmēģinājis pirmoreiz, jau tad loms bija labs, piedevām interesantā procesa dēļ bušu cope noteikti būs puiša ikgadējā makšķerēšanas kalendārā.
Kaut arī Rinalds zivis uzturā lieto, tomēr tas nav dzinulis, kāpēc viņš dodas zvejā. “Man galvenais ir atpūta un azarts, kad makšķerauklas galā pieķērusies zivs!” Par butēm runājot, viņš pat nebija iedomājies, cik tās smeķīgas ir ceptas. Pats labākais – viņām gandrīz nav asaku un apceptā ādiņa – kraukšķīga un ļoti garšīga.
Ar copi saistīts darbs
Nav tā, ka tikai hobijs Rinaldam saistīts ar zivīm. Viņš atklāj, ka pēc horoskopa ir Zivs un arī darbs saistīts ar šo jomu – Lauku atbalsta dienestā administrē Eiropas zivsaimniecības fonda līdzekļus, kas paredzēti ilgtspējīgai šīs nozares attīstībai. Vēl jaunieti ļoti aizrauj fotografēšana, kuru parasti arī apvieno ar makšķerēšanu. “Bieži gadās, ka visskaistākie skati vērojami tieši pie ūdeņiem agri, agri no rīta!”
Sāka ar vīķītēm
Ar copi sācis nodarboties ap desmit gadu vecumā, kad ķēris ar bambusa kātu un loms parasti bijis mazās vīķītes, raudiņas, plicīši un karūsiņas. Iemesls puiša aizrautībai ar copi ir tas, ka arī tēvs ir kaislīgs makšķernieks. “Mani ģimenē pat iesaukuši par Oskaru, zvejnieka dēlu,” Rinalds smej un piebilst, ka tēvs ir viņa vislielākais padomdevējs un arī konkurents.
Bērnību pavadījis Ozolniekos, tur netālu no mājām līkumo Iecavas upīte, kur nereti kopā ar draugiem mānītas spurastes. Iecavā piedzīvots arī makšķernieka stāstiņu cienīgs notikums. Parasti jau atceras zivis, kuras noraujas. Turklāt tās arī ir lielākās! Visspilgtākās bērnības atmiņas saistās ar dienu, kad, tikko apgūstot spiningošanas tehniku, pieķērusies paliela līdaka. Cīņa nebija gara, jo tajā brīdī mazais Rinalds pat nezināja, ka spolei ir bremze, kas jāatlaiž, ka lielu zivi nevajag uzreiz vilkt krastā, ka tā jānogurdina un aukla mēdz arī trūkt… “Paspēju tikai ieraudzīt lielu atvēru muti, svītrainu muguru un strauju, izmisīgu līdakas triecienu dzelmē, kas viņai vainagojās ar panākumu. Pēc tam ilgi vēl sēdēju krastā trīcošām kājām un rokām, nespējot aptvert notikušo,” viņš pārliecināts, ka tā noteikti bija mūža lielākā zivs, līdaka, kas vēl jānoķer!
Zivju kļūstot mazāk
Puisis ir vienisprātis ar tiem, kas apgalvo, ka zivju upēs un ezeros kļūst arvien mazāk. Pirms kādiem astoņiem gadiem ziemā ar tēvu ļoti labi lomi gūti tepat Svētes upītē pie ietekas Lielupē, kā arī Lielupē, turklāt pavasaros reti kad mājās atgriezies bez noķertas vimbu normas. Taču tagad labi lomi sanāk retāk.
Šogad viena no veiksmīgākajām bija septembra sestdiena, kad kopā ar kolēģi devās zvejā uz Lielupi – mērķis bija noķert lielo rudens līdaku. Pamēģinājis piemānīt zivi ar spiningu un dzīvo ēsmas zivtiņu un, neguvis panākumus, sāka makšķerēt no laivas ar ziemas mazmakšķerīti. Drīz vien pieteicās paprāvs asaris, tad vēl viens, pēc tam breksēns, līdz beidzot, sardziņu strauji paraujot uz leju, mormiškai uzlikto slieku iekāroja Rinalda līdz šim lielākais noķertais asaris – 0,7 kilogrami. Vēl pēc laiciņa tās pašas ziemas mazmakšķerītes kārdinājumam padevās arī vidusmēra līdaka, kuru izdevās izvilkt tikai tādēļ, ka āķis bija trāpījis pašā lūpas galā. Beigu beigās loms ļoti pieklājīgs – vairāki lieli asari, breksis, kā arī līdaka, un tas viss ar pavisam mazu ziemas makšķerīti.
Nākamajā dienā, dodoties zvejā ar tēvu, ar to pašu rīku Lielupes vidū izdevās piemānīt kilogramīgu sudrabkarūsu, kas nudien bijis ļoti neierasti.
Ziemā – uz asariem
Par azartisku un sportisku nodarbi Rinalds sauc asaru copi ziemā. Jāizurbj vesels lērums āliņģu, jo šīs zivis jāsameklē. Kad bariņš atrasts, sākas interesantākais – ar dažādām roku kustībām (gan ceļot makšķerīti uz augšu, gan to sīki tricinot, gan mēģinot imitēt kādu sīku ūdens kukainīti) asarīti jāmēģina piemānīt, un, kad tas izdevies, prieks ir neaprakstāms.
Šogad puiša plānos ir arī salaku cope Lielupē pie Baltās kāpas Jūrmalā un arī Buļļupē. Interesanti, ka salakas iecienījuši mūsu kaimiņi lietuvieši, jo viņu tur ka biezs.
Jāpiebilst, ka makšķerēšanai kaislīgais copmanis netērē daudz, nopērk pašas nepieciešamākās lietas, jo ar tēvu kopā gatavotie piederumi (āķīši, mormiškas, bušu makšķerēšanas virtenes) zivis vilinot vislabāk.
***
No Rinalda pieredzes
Vajadzīgs pagarš, stiprs kāts (ap pieci metri), divi līdz četri palieli āķi pavadiņās (lai neķeras mazās plaukstas lieluma butītes) un ap 100 gramu smags svina atsvars. Būtībā – parasta gruntsmakšķere. Kāts jānostiprina perpendikulāri zemei (vertikāli), lai auklu neraustītu krasta viļņi. Uz āķa liek zivs gabaliņu (butēm labi garšo vīķīšu druskas) vai garneli, tad iemet kādus 50 – 80 metrus tālu. Par copi signalizē strauji kāta spices rāvieni. Pirmās reizes Rinalds butes makšķerēja pa dienu, taču šogad to izmēģinājis arī naktī. Atšķirība liela – lai gan redzamība slikta, naktī butes ķeras krietni labāk, turpretī, kad uzaust gaisma, cope kā ar nazi nogriezta.
