Vienreiz gadā vajag sarīkot airējumu pa kādu no Latvijas upēm. Tāda ir mūsu ģimenes tradīcija, ko parasti atbalsta lielāks vai mazāks līdzīgi domājošo radu, draugu un paziņu loks.
Vienreiz gadā vajag sarīkot airējumu pa kādu no Latvijas upēm. Tāda ir mūsu ģimenes tradīcija, ko parasti atbalsta lielāks vai mazāks līdzīgi domājošo radu, draugu un paziņu loks. Šoreiz izvēlējāmies Ziemeļvidzemi – Salacas posmu starp Mazsalacu un Staiceli, kas veicams divās dienās.
Ūdens tūrisma atbalsta firmu piedāvājums ir plašs. Tomēr, ja neizcelies ar labām spējām precīzi izplānot savu laiku, vasarā “uz sitienu” (bez rindas) laivu un transportu nedabūsi. Ar smaidu atskatoties pagātnē, jāpiebilst, ka pērnvasar mūsu grupa šādā reizē, būdama transporta grūtībās, visbeidzot sarunāja busiņu ar “eņģelīšiem” no kāda apbedīšanas uzņēmuma. Tam pievakarē skumjais darbs bija beidzies, un radās iespēja nogādāt līdz Abavai Kurzemē tādu jautrāku ūdens tūristu bariņu. Šoferītis precīzi uz minūti piebrauca, aizveda un pēc divām dienām atveda – nekādu pretenziju.
Jaunsardze vieš drošību
Ziemeļvidzeme salīdzinājumā ar Kurzemes vidieni no Jelgavas ir kādus simt kilometru tālāk. Izspriedām, ka divas reizes (turp un atpakaļ) dzenāt īrētu busiņu ar šoferi nebūtu prātīgi. Jābrauc vien pašiem ar savām automašīnām. Taču kur lai braucamo upes malā atstāj? Pērnvasar Rendā vienai kaimiņu grupai nācās pieredzēt to, ka pie veikala uz divām dienām noliktā automašīna bija nozagta, un vismaz pirmajā brīdī likās, ka neviens no iedzīvotājiem neko aizdomīgu nav redzējis. Ko darīt? Maršruta sākumpunktā Mazsalacā un finišā Staicelē maksas autostāvvietu nav.
Beidzot ar draugu draugu palīdzību attapāmies sazvanīties ar Staiceles tūrisma projektu vadītāju Guntu Dalku (viegli atrodama Staiceles mājas lapā), un problēma bija atrisināta. Darījām tā: sešās automašīnās aizbraucām no Jelgavas un Rīgas uz Mazsalacu. Tur Valtenbergas muižas parka galā Draudzības pļaviņā, ko ieskauj Salacas krasts, izkāpa sievas un bērni, tika izlādēta bagāža, teltis un laivas (dažas laivas īrējām uz vietas). Tad pieci vīri piecas iztukšotas automašīnas aizdzina uz Staiceli. Auto atstājām kādā plašākā privātmājas pagalmā, kur padsmitnieks jaunsargs dažus gadu vecākas instruktores vadībā ar gaisa šauteni saulrietā trenēja aci, bliežot pa šķūnīša durvīm piestiprinātu mērķi. Tiešām – jaunsardze valstī rada drošības izjūtu. Tūlīt arī bija klāt Guntas vīrs Imants Dalka, slaveno Staiceles jauno futbolistu treneris, pašvaldības piešķirtā titula “Staiceles lepnums” laureāts, kas mūs aizveda atpakaļ uz Mazsalacu. Par samaksu iepriekš nebijām vienojušies, bet latvieši jau var sarunāt draudzīgi. Kā piedāvā Mazsalacas vidusskolas direktore Inese Bērziņa, ūdens tūristi var atstāt automašīnas arī pie Mazsalacas vidusskolas. Tikai ieteicams to iepriekš pateikt kādam no skolas pārstāvjiem. Kontakti ir vienkārši atrodami arī vasarā – skolas mājas lapā internetā.
Cauri visai pilsētai
Kad viena no mūsu meitenēm, iebraucot Mazsalacā, jautāja, kur ir Valtenbergas muiža, laipna tantiņa viņai atbildēja: “Vai! Tad jums jābrauc cauri visai pilsētai!” Ja kaut ko tādu teiktu par Rīgu, tad darbdienas autoburzmā, iespējams, būtu jārēķinās ar pāris stundām. Mazsalacā tas bija pāris minūšu brauciens – neviena sastrēguma un neviena luksofora. Toties viss sakopts, un apkārt valda dziļdomīgs miers. Pie daudzdzīvokļu mājām, kur trūkst prāvāku šķūnīšu, redzami malkas krāvumi. “Ne man, ne tev, bet ziemai,” varbūt teiktu Ziemeļvidzemi mīlējušais dzejnieks Māris Melgalvs, kuram šogad būtu apritējis piecdesmit.
Domājot par drukātajiem ceļvežiem, kam sekot maršruta gaitā, īpaši ieteiktu palasīt mazsalacieti Ati Sloku. Labi un izglītojoši raksta arī citi, bet, kā paskaidro rakstniece Ingrīda Sokolova (kurā darbā?), visas šā autora grāmatas ir radītas, ar vienas rokas mazo pirkstiņu sitot pa rakstāmmašīnas klaviatūru. A.Sloka bērnībā pārslimojis smagu slimību, kuras dēļ viņam visu mūžu nākas sadzīvot ar būtiskiem kustību ierobežojumiem. Taču viņš beidzis augstskolu un rosīgi darbojas novada vēstures laukā.
Pie muižas ēkas, kas 1780. gadā celta pēc izcilā Drēzdenes arhitekta Krubzāciusa projekta, satikām kādu astoņpadsmit divdesmit gadu vecu puisi, kas, šķiet, bija izbraucis ar velosipēdu vakara pastaigā. “Tā ir mana skola. Te mēs mācījāmies līdz ceturtajai klasei. Toreiz bija trīs pirmās, trīs otrās, trešās un ceturtās klases,” viņš saka. Vēlāk noskaidroju, ka tagad katrā klašu grupā, kā pedagogi teiktu, ir pa diviem klašu komplektiem. Izņēmums – trešā klase. Proti, no 1997. gadā dzimušajiem Mazsalacā sanāca tikai viena pirmā klase. Nu radušās cerības, ka demogrāfiskās bedres dziļākā vieta Salacas krastā ir pārvarēta. Pati skola, muižas ēka, vienā ziņā izskatās pat cēlāka par Jelgavas pili. No jumta līdz pamatiem viss ir atjaunots – gan no parādes, gan parka puses. Jelgavas pils fasādes pilnīga atjaunošana draud ieilgt līdz gadiem divdesmit.
Lien aiz manis!
Nakts pagāja divdaļīgā telšu pilsētiņā kopā ar igauņiem turpat Draudzības pļaviņā. Mūsu meitenes provēja iedziedāties: “Atmostas Baltija!” Tomēr ziemeļnieciski palikām katrs savā pļaviņas pusē.
No rīta laižoties lejup pa Salacu, jau pēc pāris simtiem metru attapāmies piestāt pie kādas apmēram četru metru dziļas alas. Ūdenstūristiem domātu norāžu nemanīja, bet, kartē raugoties, šķiet, ka tā bija Lībiešu upurala – vieta, kur pielūgt dievus. Abi ar septiņgadīgo dēlu ielīdām alā. Viņš tādu dabas brīnumu redzēja pirmo reizi, bet ko runāt mums bija ilgi. Vispār ūdenstūrisms Latvijas upēs ir labs tajā ziņā, ka rodas laiks sarunai ar savējiem. Kad tu vēl, piemēram, ar dēlu dabūsi stundām ilgi kopā pasēdēt un mierīgi aprunāties?! Vienīgi airu laivā, smailītē. Ikdienas sirsnīgo sarunu minimums: “Skolas uzdevumus izpildīji? Dari to, nedari šito! ” – diemžēl gaužām trūcīgs repertuārs.
Ļoti drīz, tikai kādus piecus kilometrus aiz Mazsalacas, pienāca maršruta populārākā vieta – Skaņākalna smilšakmens klintis. Tās stiepjas gar upes kreiso krastu gandrīz simts metru garumā un 19 metru augstumā. Smilšakmens siena gluda, kas ir svarīgi skaņu viļņiem. No upes “Ādam, kas tava sieva?” vari klaigāt, cik gribi – Skaņaiskalns neko neatbalso. Lai sajustu akustisko efektu, jākāpj no laivas ārā labajā krastā esošajā parkā. Un tad arī vajag būt diviem skaņotājiem – vienam no viena punkta jārunā, bet otram citā punktā jāklausās. Tad gan uz minēto jautājumu atskanot atbilde: “Ieva!” Brīdī, kad ar laivām braucām gar šo vietu, parkā rosījās kāzinieki. Bija jau uzlikti vareni ziedu vītņu loki vietā, kur pēc dažām stundām jaunais pāris mīs gredzenus.
Bez piemaksas par “ekstrām”
Launagā apstājāmies pie Ramatas ietekas Salacā. Pavasara palos tur no Igaunijas nestajos ūdeņos dažkārt skalojoties ārā Ziemeļu karā kritušo karavīru kauli. Šajā vietā Salaca ir labi pārskatāma vai puskilometra garumā. Šķiet, neviens brīdis nebija tāds, kad nevarētu kaut tālumā redzēt kādu laivu. Patīk letiņiem tā upju braukšana. Taču jāatzīst, ka vienā smailītē, kā mums lepni paskaidroja garāmbraucēji, bija pat ķīniešu jauneklis.
Ūdenstūristiem domātā populārākā norāde Salacas krastos ir stabiņš krastā ar uzrakstu “Privāta teritorija”. Ja spersi kāju aiz tauvas joslas, saimnieks tīri likumīgi palūgs samaksāt varbūt pat latu no cilvēka. Pļaviņa, protams, izpļauta, arī malku ugunskuram dabūsi. Varbūt pat tiksi pirtī. Mēs nakšņojām tur, kur vēl pagaidām nebija jāmaksā. Vakara un rīta migla pār upi, ziedošu liepu smarža, baltas ūdensrozes, maza vardīte slapjās krasta smiltīs un govs maurojums kaut kur tālumā – mums pietika ar šādām “ekstrām”.
Rītā pamostoties, sākumā likās, ka pa telti viegli plīkšķina birstošie liepu ziedi. Pēc brītiņa jau nemaldīgi varēja saprast, ka tomēr līst. Sāka gāzt “pa riktīgam”. Kad lietus norima, ar dzejnieka Eduarda Aivara vārdiem “Šis rīts ir Jelgavai pa spēkam!” mutē izlīdu no telts slapjajā zālē. Labi, ka grupas biedri pa jaunsargu modei zem telts kājgalī bija pabāzuši nelielas sausu sprunguļu rezerves. Uzēduši siltu zupu, devāmies tālāk.
Tālākais neapšaubāmais orientieris bija Vīķu gājēju koka tilts, kas izbalojis kārājās metru piecu augstumā virs upes. Izskatījās, ka maz cilvēku lieto šo pāreju, kas nelikās īsti droša. Zaļumballes, kur sanāk dancotāji pat no Staiceles un Mazsalacas, tur kādu laiku nav notikušas. Netālajā Vīķu muižā, ko 1927. gadā valdība uzdāvināja 1905. gada revolucionāram mazsalacietim slavenajam mikrobiologam Augustam Kirhenšteinam, tagad atrodas bērnu psihoneiroloģiskās aprūpes centrs.
Tad vairs atlika kilometri septiņi astoņi līdz pašai Staicelei. “Re, kur cukurfabrika!” priecīgi iesaucas mana četrgadīgā meita, no tālienes ieraugot Staiceles papīrfabrikas skursteni. Jelgavas Cukurfabrikas sarkanbaltsarkanais skurstenis tiešām ir līdzīgs, vienīgi metrus piecdesmit augstāks. No papīrfabrikas izaugusī Staiceles pilsēta ar stārķi emblēmā turpina pastāvēt arī pēc uzņēmuma slēgšanas. Un arī tas ir uzmanības vērts.
Paldies Uldim Pudelim par palīdzību raksta tapšanā.
