Sarunas sākumā Valgundes pagasta zemnieku saimniecības «Taigas» stūrmaņi Ruta un Juris Sīļi mazliet kautrīgi stāsta, ka mūsu valstī mazie saimnieki nevienam nav vajadzīgi.
Sarunas sākumā Valgundes pagasta zemnieku saimniecības “Taigas” stūrmaņi Ruta un Juris Sīļi mazliet kautrīgi stāsta, ka mūsu valstī mazie saimnieki nevienam nav vajadzīgi. “Valsts politika šajā jautājumā pagaidām nav nopietna,” teic Ruta. Tomēr viņi laukos raduši ne tikai dzīvesvietu, bet arī nodarbošanos, tāpēc pagaidām pārliecinoši var teikt, ka iztikšanu nopelna paši.
Kad astoņdesmito gadu sākumā Ruta un Juris Valgundē nopirka māju, tai interesantais nosaukums jau bija, tāpēc saimniekiem grūti spriest, kādēļ tāds īpašumam ielikts. Iespējams, vietas un augsnes apstākļu dēļ – šajā pusē pārsvarā ir smilšainas augsnes, tāpēc arī apvidus jau kopš seniem laikiem tiek dēvēts par Abesīniju. Reģions ar identisku nosaukumu atrodas Etiopijā Āfrikā, un to neauglīgo augšņu dēļ mēdz saukt arī par bada zemi.
Kur bērniem ciemoties
Sīļi dzimuši, auguši un līdz 35 gadu vecumam nodzīvojuši Rīgā. Tad ceļš vedis uz Jelgavu, kur Ruta, būdama fiziķe, sāka strādāt Lauksaimniecības universitātē par Fizikas katedras laboratorijas vadītāju, bet Juris – kolhozā par mehāniķi.
Pāriešanai uz dzīvi Valgundē bijis gluži saprotams iemesls – lai bērniem un mazbērniem būtu kur ciemos aizbraukt un lauku vidi izbaudīt.
Deviņdesmito gadu sākumā J.Sīli ievēlēja par Valgundes pagasta Padomes priekšsēdētāju. Tad nodibināta arī zemnieku saimniecība “Taigas”, kas patlaban apsaimnieko 24 hektārus lauksaimniecībā izmantojamas zemes un desmit hektāru meža. Pērn daļa zemes pārdota. Juris teic, tas vecumdienu dēļ – vairs nav tas spēks, kas jaunībā. Ruta savukārt nosaka: “Ne tas īstais iemesls – zeme bija patālāk no mājām, ārkārtīgi neauglīga un meža zvēru apciemota. Iesēj – skaisti sadīgst, bet rudenī vairs nepaliek ko vākt!” Tur vietumis esot tik pelēka smilts, ka pat zāle lāgā negrib augt.
Pirms dažiem gadiem Valgundē ienācis kāds uzņēmējs, kas lielos apmēros sācis nodarboties ar briežu audzēšanu, un šim nolūkam smilšainais apvidus gluži piemērots.
Smilts ielabošanai “Taigu” saimnieki lieto pašu dzīvnieku mēslus un minerālmēslus. Mākslīgās barības vielas gan izmantojamas tikai noteiktos daudzumos – lai arī kultūras izaugtu brangākos apjomos, pārliekā minerālmēslu ietekmē dārzeņi zaudē kvalitāti.
Tagad “Taigu” hektāros savu lopu barošanai izaug labība, zālāji vasarā pārvēršas par sienu, ko pārdod kaimiņu saimniekiem, vēl pāris hektāros izaug kartupeļi. “Līdz 2004. gada 1. maijam (Latvijas iestāšanās datums ES) turējām slaucamās govis. Tajā brīdī nospriedām, ka nevaram to “pacelt” ES prasību un zemo piena iepirkuma cenu dēļ, turklāt gadi mums nāk klāt, nevis iet mazumā. Arī bērni uz dzīvi laukos nepārcelsies,” stāsta Ruta.
Abus dēlus, kas izauguši Valgundē, mamma sauc par “tīru jelgavnieku un īstenu rīdzinieku”. Vecākais dēls Andis ir arhitekts galvaspilsētā. Vecāki viņu ideju un stila dēļ dēvē par ekstrēmistu. Kā lielākos Anda projektētos objektus nosauc boulinga centru “Bolero”, automašīnu “Mercedes” veikalu, arī kādreizējā premjera Šķēles savrupmāju. Jaunākais – Juris – ir Jelgavas tipogrāfijas direktors.
Cūkkopība – kā krājkase
“Taigu” kūts paredzēta ne vairāk kā 20 cūkām, tās dzīvsvarā par 75 santīmiem kilogramā realizē rajona gaļas uzpircējiem, sameklējot tos pēc sludinājumiem “Zemgales Ziņās”. “Mēs vienkārši gribam sevi uzturēt – lai neesam ne valstij, ne bērniem uz kakla, un šī ir viena no iespējām. Govkopība ir pārāk smaga,” nosaka Ruta. Viņa uzrakstījusi projektu kādā ES atbalsta programmā, tāpēc turpmākos piecus gadus saņems 1000 eiro gadā saimniecības pārstrukturizācijai no piena uz gaļas ražošanu. “Es to gan vairāk saprotu kā atbalstu tam, lai mēs paliktu laukos, lai noturētu šeit kādu dzīvību,” domā Ruta. “Saimniecībā ieguldām savu darbu, izaudzēto produkciju. Cūkkopība mums ir kā krājkase – kad ievajagas naudu, ir no kurienes paņemt.”
Saimnieki cits citam palīdz
Kartupeļi un piemājas dārzā izaudzētie dārzeņi – burkāni un bietes – nonāk kādā Rīgas bērnudārzā. Darbs ir smags, bet saimnieki attrauc: “Kur tad nauda nāk bez darba?!” Lai saimniekošanu padarītu pēc iespējas vieglāku, lieto dažādas Jura izgatavotas palīgierīces. Šādam nolūkam tapusi sējmašīna un citi agregāti. Ir arī pašiem sava kartupeļu tehnika – stādāmā mašīna, novākšanas kombains, šķirojamais agregāts. Gadu no gada graudu ieguldīšanai augsnē kalpo sējmašīna, ir smidzinātājs. Siena tehnikas klāstā pietrūkst tikai preses. Abesīnijā saimnieki dzīvo draudzīgi, tur izveidojies neoficiāls mašīnu rings, kurā cits citam izpalīdz ar nepieciešamo tehniku – vienam ir pļāvējs, citam – savācējprese. “Kā jau laukos!” smaida zemnieki. No graudaugiem barības vielu nabadzīgajā augsnē var audzēt miežus un auzas. Tās gan labi garšojot meža dzīvniekiem, bet arī šis jautājums lielā mērā atrisināts, sadarbojoties ar kaimiņu briežu audzētāju. Viņš apsargā teritoriju un medī tīrumiem nevēlamos ciemiņus. Juris gan pie bises ķerties nevar, jo medību atļaujas individuālajiem šaut gribētājiem vairs neizsniedz, – tikai kolektīvu biedriem. Savulaik Sīļi paši sargājuši savus laukus – tā, ik pa laikam mainoties, viens sēdējis laukmalē, uzmanot tīrumus no nelūgtiem meža ciemiņiem. Valgundes pusē ziemā bieži manāmi vilki. Arī šā gada sākumā pelēči jau redzēti.
No vienas savienības otrā
Runājot par valsts atbalstu lauksaimniecībai, Sīļi uzsver, ka tas jūtams tikai pēc Latvijas iestājas ES. “Pēdējā laikā manām, ka mūs mazliet atbalsta – maksā par platībām, kultūrām. Atceroties pirmos desmit saimniekošanas gadus, jāatzīst, ka tas bija līdzīgi murgam – labi ja izdzīvot varēja, runa par peļņu nemaz būt nevarēja. Eiropa mūsu valsti piespieda atbalstīt zemniekus, no brīva prāta tas diezin vai būtu noticis.” Lai gan Ruta un Juris balsojuši pret iestāšanos ES, tagad atzīst, ka savs labums no tās esot. Viņi sevi nekautrējoties sauc par īsteniem padomju cilvēkiem, kas izdzīvojuši vienu savienību, bet nu nokļuvuši otrā. “Toreiz visu regulēja Maskava, tagad – Brisele. Ja neņem vērā pirmos desmit Latvijas brīvvalsts gadus, lielu atšķirību nemana. Ja toreiz cilvēki gribēja laukos dzīvot, tas bija iespējams. Nobaroja bulli, varēja nopirkt dīvānu. Par desmit lopiem jau bija iespējams iegādāties automašīnu! Mūsdienās – nevar.” Arī tagad Valgundes puses lauki pilni ar alkohola mīļotājiem – jumts virs galvas ir, pārtiek, strādājot gadījuma darbus. Kā dzeršanu laukos izskaust? Sīļi teic – to mainīt nevar. “Kā padomju laikos, tā tagad visās sabiedrībās no paaudzes paaudzē ir savi klaidoņi un dzērāji, kas negrib strādāt.” Akcentējot masveidīgo iedzīvotāju aizplūšanu no laukiem, Ruta teic, ka jaunajiem laukos nav perspektīvas. “Televīzijā un radio popularizē tikai izklaidi. Jaunietim gluži automātiski izveidojas priekšstats, ka dzīvē nepieciešamas tikai izklaides. Laukos ir jāstrādā. Jaunie vēlas redzēt ātru sava darba atdevi, bet mūsu valstī tā aizvien vēl nav pietiekama. Padomju laikos, kad piecdesmitajos gados lauki bija palikuši tukši, jauniešus piespiedu kārtā sūtīja uz turieni, taču arī samaksu par darbu un produkciju paaugstināja, laukos varēja nopelnīt.” Rutas kundze uzskata, ka arī tagad daudzi grib dzīvot laukos, taču tam vajadzīgi labi ceļi, sakari, redzama attīstība. “Taigās” lietojams tikai stacionārais telefons, jo mobilie sakari nav iespējami nepietiekamā pārklājuma dēļ. Jāmin arī problēmas izglītības sistēmā. Kundze pārliecināta, ka jāmaina proporcija starp jauniešu tiesībām un pienākumiem. Pašreiz ir tiesības, bet pienākumu gandrīz nekādu, savukārt skolotājiem – gluži otrādi. Par ļoti aplamu viņa uzskata skolēnu iespējas izvēlēties, ko mācīties. “Kolēģi universitātē stāsta, ka pēdējos gados jaunieši ļoti vāji apguvuši eksaktās zinātnes. Puisis stājas inženieru fakultātē, bet vidusskolā nav mācījies fiziku!”
Dzīve pagastā uzlabojas
Sarunas noslēgumā Ruta un Juris Sīļi atzīst, ka dzīve pagastā tomēr uzlabojas. Atjauno ceļus, arī jaunās saimniecības aug. Viņi pārliecināti, ka jāpalielina valsts atbalsts laukiem, jo cenas palielinās straujāk nekā atbalsts. “Lauki ir pārāk nogremdēti, lai tos tagad strauji paceltu, tomēr tie, kas grib strādāt un nopelnīt, to izdarīt var. Laukos jābūt ar visu sirdi un dvēseli – 16 – 18 stundu diennaktī, turklāt nereti bez brīvdienām.
