Maza, trausla sieviņa sirmu galvu. Optimiste pat tagad, kad gadi liekot sevi manīt, jo veselība vairs nav tik stipra, kā gribētos. Katrīnu Bumbieri visi sauc par māmiņu. Un māmiņa taču mums katram asociējas ar mīļumu, sirsnību.
Maza, trausla sieviņa sirmu galvu. Optimiste pat tagad, kad gadi liekot sevi manīt, jo veselība vairs nav tik stipra, kā gribētos. Katrīnu Bumbieri visi sauc par māmiņu. Un māmiņa taču mums katram asociējas ar mīļumu, sirsnību. Un viņa tāda ir. Seju rotā smaids, tāpat kā jaunības dienu bildēs, vien sāpju rievas iegulst, runājot par kara laikiem.
Vecākā meita Valda teic, ka māmiņa ir tas labais, gaišais gariņš, kas visu dzimtu vieno: «Viņa ir kā cements, kas mūs visus tur kopā.»
Vai esat laimīga, ka tik garu mūžu esat nodzīvojusi, un kā jums tas ir izdevies?
Mans uzskats ir, ka katram mūžs ir nolemts. Un mani visu mūžu Dievs ir pavadījis. Dažreiz jau smejos, ka pietiek, dzīvots ir gana, bet tad apraujos – tos gadus man Dievs ir devis, un, kā mēdz teikt, nedrīkst Dievam acīs knābt. Varu viņam pateikties, ka man ir tik labas vecumdienas, man nekā netrūkst.
Vai augāt ticīgā ģimenē?
Jau no skolas sola mūsos tika ieaudzināta dievbijība, ticība. No pamatskolas līdz pat ģimnāzijas pēdējai klasei diena sākās ar rīta lūgšanu, skolu beidzot, tikām iesvētīti – tās bija pašsaprotamas lietas. Tā līdz šai dienai. Biju domājusi arī šogad iet baznīcā pie Dievgalda, bet nupat jūtu, ka kājas vairs neklausa. Ticība man palīdzējusi pārciest kara laikus. Pirmajā pasaules karā es vēl biju bērns, bet Otrajā – pašai bija mazi bērni, meita Dace vēl nebija pat gadu veca.
Esat izaudzinājusi četrus bērnus, vai pati arī nākat no lielas ģimenes?
Ģimenē bijām pieci bērni, es – vecākā. Mātei mūs audzināt bija grūti, jo tēvs 1917. gadā mira, kad bijām Ukrainā bēgļu gaitās. Mums, tāpat kā daudzām ģimenēm, dzimteni vajadzēja pamest.
Skolas gaitas sāku svešumā, bet, kad 1918. gadā atgriezāmies, šos mācību gadus neieskaitīja, tāpēc vidusskolas diplomu ieguvu tikai divdesmit gadu vecumā.
Kādi dzīves apstākļi bija Ukrainā?
Apmetāmies Harkovas nomalē. Nodzīvojām tur četrus gadus. Gāja grūti, mitinājāmies vienā istabiņā. Tur bija nabadzīgākas saimniecības nekā Latvijā, mājeles maziņas ar salmu jumtiem. Netālu auga mežs, tur gājām lasīt kurināmo – zarus, čiekurus. Dzeramā ūdens pie mājas nebija, to vajadzēja pirkt no kaimiņmājas saimnieka.
Latvijā atgriezāties 1918. gadā, kad drīz tika dibināta pirmā brīvvalsts.
Atbraucām kopā ar citiem Latvijas bēgļiem, latvieši masveidā devās atpakaļ uz dzimteni, tā bija liela laime. Pēc atgriešanās gadu nodzīvojām Valmierā, vēlāk, līdz pat 1932. gadam, – Rīgā. 1929. gadā beidzu Rīgas 3. meiteņu ģimnāziju. Kad apprecējos, atkal pārcēlos uz Jelgavu.
Kā iepazināties ar savu dzīvesbiedru?
Bumbieris bija mans krusttēvs, un mūsu ģimenes draudzējās, bieži ciemojāmies viens pie otra. Tā krusttēva dēls Kārlis manī ieskatījās, un iznāca saradoties pa īstam. Tajā laikā vēl dzīvoju un strādāju Rīgā konfekšu fabrikā, tagadējā «Staburadzē».
Ar ko vīrs nodarbojās?
Viņš bija diplomēts grāmatsējējs. Darba bija daudz, jo tajā laikā Jelgavā vēl darbojās Alunāna tipogrāfija, kuras nodrukātās grāmatas mūsu sietuvē iesēja. Uzņēmumā strādājām visa ģimene: vīra tēvs, māte un mēs ar vīru.
Kādi bija Ulmaņlaiki, kas palicis atmiņā no tiem gadiem?
Nu tie jau bija labi laiki: Latvija ātri uzplauka, tādas nabadzības kā tagad nebija, bērni pa ielām neklaiņoja, bet vasarās gāja strādāt. Ulmanis bija labs prezidents, ļoti vienkāršs, ģērbies pelēkā vadmalas uzvalkā, brīvi staigāja pa ielām. Viņš dažkārt viesojās arī mūsu mājās, jo bija tēvoča draugs. Cilvēki bija citādāki.
Kādas garīgās vērtības, kas dominēja tā laika cilvēkos, mūsu sabiedrībā tomēr pietrūkst?
Jau bērnos ieaudzināja pieklājību, cieņu vienam pret otru. Krievu laikā tomēr bērni tika vairāk palaisti pašplūsmā, cauru dienu pavadīja bērnudārzos, jo mātēm pēc bērniņa piedzimšanas ātri bija jāatgriežas darbā. Es tomēr uzskatu, ka mazajiem jāaug ģimenē. Pamats cilvēkā tiek ielikts ģimenē. Agrāk cilvēki centās kaut ko ziedot valstij, lai tā plaukst, bet tagad katrs tikai rauš sev.
Ko vēlējāties savos bērnos ieaudzināt?
Noteikti godīgumu, pašam pret sevi un pret citiem. Neviena no manām meitām nav gājusi bērnudārzā, bērnus audzinājām paši. Tāpat mazbērnus esmu izauklējusi, apadījusi, apšuvusi.
Tad nāca padomju okupācijas gadi.
Gaidīju savu meitu Daci. Biju aizgājusi pie ārsta uz pārbaudi, nācu mājās pa Akadēmijas ielu un skatos – krievu tanki nāk. Es šausmās nezināju, ko darīt, apjuku un aizskrēju atpakaļ pie dakteres. Stāstīju par redzēto, bet viņa man par izbrīnu atteica: «Nekas, būs mums citi laiki.» Es domāju – ak, šausmas, mēs uztraucamies, bet viņai par to nekas.
Cilvēki tika kontrolēti. Uz ielas nedrīkstēja stāvēt un sarunāties. Momentā bija klāt miliči un prasīja, par ko runājam. Domāja, ka aprunājam tagadējo valdību, kaut ko perinām. Uz ielām vienmēr bija uzkrītošs troksnis, izlikti skaļruņi, augām dienām skanēja mūzika, lai ļaudis nevarētu sarunāties.
Bija pat kāds smieklīgs gadījums. Vīrs bija pasūtījis veikalā uzvalka drēbi un nebija paspējis to izņemt. Tai laikā veikalā ieradās kontrole, nākamais gājiens jau bija pie mums uz mājām, ieskatījās skapī un paziņoja, ka drēbe vīram nepienākas, jo uzvalku esot diezgan.
Vai esat piedzīvojusi arī vācu okupāciju?
Vācieši, jāsaka godīgi, bija ārkārtīgi tīrīgi. Pilnīgs pretstats krieviem. Krievu laikā bija jādzīvo bailēs, jo visu laiku nepameta sajūta, ka tevi kāds uzrauga, novēro. Bija jāpārdomā katrs solis.
Vai bijāt pietiekami turīgi ļaudis, kā jums izdevās izbēgt no deportācijām?
1949. gada 25. martā, kad bija lielās deportācijas, mēs jau sēdējām uz saiņiem. Bet draugi laikus pabrīdināja, un mums brīnumainā veidā izdevās no tā izsprukt.
Pēckara gados valdīja trūkums. Kā mācējāt iztikt, paēdināt un apģērbt tik lielu ģimeni?
Pēc kara dzīvojām Vaļņu ielā. Pie mājas mums bija dārziņš, audzējām saknes, turējām sivēnus, bija gotiņa, ko mums uzdāvināja kāds cilvēks, pie kura patvērāmies Jaunsvirlaukā Jelgavas bombardēšanas laikā. Pēckara gadi bija smagi, dzīvojām astoņi cilvēki vienā istabiņā un virtuvē: mēs ar vīru, četras meitas, vīra tēvs un vīra māte. Kā ieprecējos viņu ģimenē, tā līdz pēdējam nodzīvojām kopā. Meitas dārza darbos nāca palīgā, izaudzinājām pārtiku ģimenei. Protu gan šūt, gan rokdarbus. Kam bija darba tikums, tam bada nebija. Dzīvi uztur tikai darbs, darbs un vēlreiz darbs.
Pēc darba jau vajag arī atpūsties.
Divdesmit četras stundas jau dienā nestrādā (smejas). Bet, nopietni runājot, tieši darbs man arī palīdzējis sevi tik ilgi uzturēt. Jo vairāk cilvēks strādā, jo vairāk spēka jauniem darbiem. Strādāt esmu radusi jau no bērna kājas, gan bēgļu gaitās kurināmo lasīdama, gan ganos iedama. Gāju dziedādama. Līdz pat astoņdesmit piecu gadu vecumam varēju iet darbā, līdz pat pēdējam kalpoju Jāņa baznīcā, apdarīju visu vajadzīgo, šuvu, tamborēju, kapus apkopu. Vīrs jau kopš 1973. gada atdusas smiltainē.
Jūs tuvinieki mīļi sauc par māmiņu.
Jā, tā tas visu mūžu iegājies, un nemaz citādi neviens mani nav saucis. Mazmazbērni, mazbērni, viņu draugi, paziņas. Tagad ceturto gadu esmu palikusi tāda nevarīga, dzīvoju pie meitas, pašai sava istabiņa, esmu aprūpēta, apkopta. Tuvinieki mani lutina.
Kas cilvēka mūžā jāizdara, lai viņš saņemtu tādu mīlestību?
Es vienmēr esmu centusies cilvēkiem palīdzēt, cik varējusi, nekad neesmu nevienam atteikusi. Man ir tāds mīļš Imanta Ziedoņa dzejolis, kas vienmēr galvā stāv: Tas bērnu mūžs ir mātes rokām lemts./ No pašiem autiņiem līdz kāzu štātei./ Ak, vai, cik žēl, ka to, kas reiz ir ņemts,/ Mēs nevaram vairs atdot mātei. Es gan nevaru piekrist mūsu dzejniekam, jo man viss tiek atdots, viss.
Katrīna Bumbiere
Dzimusi 1908. gada 31. jūlijā Jelgavā.
Vecums – 92 gadi, no tiem 66 pavadīti Jelgavā.
Viņai ir 4 meitas, 6 mazbērni, 9 mazmazbērni, 1 mazmazmazbērns.
Līdz karam ģimenei piederējis Bumbieru grāmatu siešanas uzņēmums Jelgavā.
