Rīdzinieki šajās dienās klausās Paula Putniņa jaunās lugas «Labā tīrības sajūta» lasījumus autora priekšnesumā. Jelgavniekiem bija īpaša iespēja – noskatīties šīs lugas pirmizrādi.
Rīdzinieki šajās dienās klausās Paula Putniņa jaunās lugas «Labā tīrības sajūta» lasījumus autora priekšnesumā. Jelgavniekiem bija īpaša iespēja – noskatīties šīs lugas pirmizrādi. Pats dramaturgs pirmizrādes un atraktīvajās priekšvēlēšanu dienās bija Jelgavā un sarunājās ar Jelgavas Radio un «Ziņu» korespondentiem.
«Labās tīrības sajūtas» pirmizrāde man ir liels notikums tāpēc, ka gadus 12 – 13 neviena mana luga nav parādījusies uz skatuves. Īpašs šis gadījums ir arī tāpēc, ka tas ir pasūtījuma darbs. Tam bija nosacījumi gan garuma, gan personāža daudzuma ziņā. Mākslinieciskais pasūtītājs bija Jelgavas Jaunā teātra režisors Agris Krūmiņš – viens no pašiem labākajiem amatieru teātra režisoriem. Protams, pasūtījums bija arī kontekstā ar viņa izjūtām, prasībām šodienas teātrim.
Varbūt mūsdienās prasības teātrim ir atšķirīgas. Daļa cilvēku, speciālistu norobežojas no sava laika problēmām, faktiski – no sabiedrības, pievēršoties vispārcilvēcīgajam. Lielākoties tas raksturīgs visiem profesionālajiem teātriem. Izveidojies stereotips: ja ir demokrātija un brīvība, vairs nevajag runāt par sabiedrībai aktuālām lietām. Taču tas nav pareizi – cilvēku dzīve nav nokārtota, viņiem grūti pārorientēties uz citu sabiedriski ekonomisko formāciju. Viņi savas dzīves laikā ļoti ieauguši tajā sabiedrisko attiecību izpratnē, ko piedāvāja padomija. Tāpēc šodien cilvēkus nekas tā neinteresē kā pašu dzīve. Šī interese ir tik aktuāla un būtiska, ka teātrim vajadzētu ar to nodarboties, nevis murmuļot par kaut kādām vispārcilvēciskām lietām. Ja cilvēks ir nabadzībā, neizpratnē un pilnīgi bez darba, bez perspektīvas, apjucis kapitālistiskās sistēmas priekšā, tas taču ir pats aktuālākais viņa dzīvē! Kāpēc teātri to apiet? Tā pat mazliet ir lielo teātru iztapība valdībai, respektīvi, politiskajai elitei. «Netraucējiet jūs mūs!» saka politiskā elite – tā taču varētu būt? «Bet mēs jums paturam dotāciju.» Man ir aizdomas par šādu neģēlību.
Zinām, ka harmoniskās Rietumu sabiedrībās nodarbošanās ar savu laiku teātros ir ārkārtīgi populāra. Atceros, kad nelaiķis Pēteris Pētersons atgriezās no ilgstošiem Rietumu apmeklējumiem, viņš teica: «Ja jūs zinātu, cik Rietumu teātris ir politizēts! Tas nodarbojas ar savas dzīves aktualitātēm.»
Redzat, kādi cilvēku «uzlidojumi» ir Nacionālajā teātri, kad rāda Žurku Kornēliju? Tas taču par kaut ko liecina! Diemžēl nevienā citā teātrī šādu aktualitāšu nav. Tādā asociatīvā veidā liepājnieki rādīja Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna rokoperu «Kaupēn, mans mīļais». Šodien rakstīts darbs par tēmu, kas bijusi aktuāla pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem, asociē mūsu laika problemātiku. Mēs izvirzām priekšā nelieti, dziedam viņam slavas dziesmas, ļaujam slēpties. Un viņš izmanto šīs iespējas. Tagad priekšvēlēšanu laikā notiek tas pats. (Smejas.) Seriālus skatoties, cilvēks mērcējas ilūziju pasaulē. Varbūt arī uz priekšvēlēšanu reklāmām daļa publikas skatās kā uz seriāliem? Tajās taču sola, ka būs laba pensija, ka par brīvu varēs braukt transporta līdzekļos.
Luga ilgi dzīvotspējīga ir tad, ja tajā attēlots cilvēks ar visu to, ko viņš sevī nes. Lugā «Ar būdu uz baznīcu» ir ļoti kolorīti cilvēki, kas pārstāvēja toreizējo sociālo sistēmu. Ja palasām Antonu Čehovu, viņa lugās ir ārkārtīgi daudz aktuālā, sociāli svarīgā savam laikam. Priekšplānā iznāk cilvēks, mūsdienu teātrī tas paliek kā fons. Man, protams, ir grūti izvērtēt savas lugas šādā plānā, bet tā ir patiesība. Pirms pāris gadiem sapratu, ka luga «Ar būdu uz baznīcu» savā laikā ir «nostrādājusi», veikusi veselu misiju. Pirmo reizi padomijas laikā sabiedrības priekšā atklāti tika izņirgāta, izsmieta pati sociālisma serde. Viltus demokrātijas serde – «falšās», teatrālās, liekulīgās vēlēšanas. Toreiz es pats arī īsti nesapratu, kāpēc tik milzīga publikas gavilēšana.
Lugu iestudēja Nacionālais teātris un vismaz kādi desmit amatieru teātri. Arī Lūcijas Ņefedovas vadībā šeit, Jelgavā. Un visur reakcija bija vienāda. Sākumā cilvēki bailīgi skatījās cits uz citu, bet tad pamazām ielīksmojās. Šī luga cilvēkus iedrošināja uzticēties patiesībai. Pēc dažiem gadiem sākās atmoda. Luga nesa misijas smagumu, vienoja cilvēkus.
Šajās dienās (marta sākumā – red.) man atšķirīgos apgādos nāk klajā divi lugu krājumi, vienā ir arī luga «Ar būdu uz baznīcu» un tās otrā daļa «Ar dievu pie zemes». Cilvēki varēs skatīties, vai šīs lugas būs vēlreiz iestudējamas pēc desmit piecpadsmit gadiem. Taču arī tad, ja neiestudēs, tās būs savu darbu padarījušas. Autors nemaz to nebija iecerējis. Tas ir lieliski!
Autori raksta aktuālus darbus, ļoti asi, piemēram, Jānis Jurkāns. Viņš pats, ar nabadzību cīnīdamies, strādā, tādēļ lietas redz no iekšpuses. Cilvēki gavilēdami skatītos! Zinu arī tādus autorus, kas konsekventi no tā norobežojas, bet tas nav gudri. Interesanti, ka, rakstot darbus par vispārcilvēciskām problēmām, iestājas starptautiska konkurence. Redz, Anglijā par to pašu kāds autors rakstījis daudz labāk.
Dramaturgs dara nepareizi, stāvēdams savam laikam pāri. Svarīgākais, ko mākslinieks varētu izdarīt ar pretenzijām iekļūt nākotnē un citās valstīs, – vēstīt par to, kas mums neparasts. Izteikti sociāli, sabiedriski nozīmīgi darbi citur droši vien būtu nesaprotami, bet tas nav kritērijs. Ja paralēli sociālajam ir perfekts cilvēciskais faktors, varam būt interesanti. Man nav elitāru tēmu, man pat nepatīk ar tādiem elitārismiem ņemties.
Tagad pedagogi izdevniecības «RaKa» vadībā strādā, veidojot literatūras sarakstu, kas būtu iekļaujams skolu programmās. Tajā būs arī mana luga, kas uzrakstīta pirms kādiem 15 gadiem un ir piemērota 7. klasei, – «Es savos zābakos».
Varu komentēt lugu «Labā tīrības sajūta». Arī Agris Krūmiņš nav nekāds sabiedriski aktuālu problēmu vērsējs uz skatuves. Agris uzsver, ka cilvēki kopj savu iekšējo pasauli, ģimeniskumu. Mums ar viņu vienmēr bijis šis strīds, kā var kopt, ja valdošā elite tev nevēl nekādas cilvēciskas dzīvošanas iespējas. Labi, noslēgsimies savā ģimenē, ignorēsim politiku. Taču tikai politika var šajā dzīvē kaut ko mainīt! Ja politikas «šmucē» nelīdīsim, kas no tā iznāks? Mēs šajā laikā nedrīkstam norobežoties no politikas. Tā ir nodevīga attieksme pret Latviju – slēpties, būt tīram un labam. Tauta nostāsies uz pazušanas ceļa, lai cik tas glīti izskatītos pašiem malā stāvētājiem.
