Viens no dzīves izaicinājumiem ir saredzēt citādo, arī to, kas mūs it kā tieši neskar. Arvien vairāk ir un būs jādomā, kā mēs – sabiedrība – funkcionējam kopumā.
Viens no dzīves izaicinājumiem ir saredzēt citādo, arī to, kas mūs it kā tieši neskar. Arvien vairāk ir un būs jādomā, kā mēs – sabiedrība – funkcionējam kopumā. Šis stāsts ir par citu pieredzi.
Par mums svešādo.
Divdesmitpiecgadīgā Rita Klievāne sociālā aprūpes centra “Ziedkalne” durvis aizvērusi, lai dotos savā dzīvē. Viņai paveicies.
Jaunās sievietes centieni un ilgas dzīvot savu patstāvīgu dzīvi vainagojušies panākumiem. Tagad viņas mājas ir Preiļu rajonā. Un diez vai Rita jebkad ilgosies pēc Zemgales un Kurzemes, kur pagājis viņas līdzšinējais mūžs.
“Ziņas” brauc apmeklēt Ritu Preiļu rajona, Riebiņu novada, Stabulnieku pagasta Tauriņos.
Nevēlas atcerēties pazemojumus
“Ziedkalne” bijusi diezgan laba vieta, tomēr Ritai tā nav patikusi. “Man vispār netīk pansionāti,” viņa saka, “vienmēr esmu gribējusi būt brīvībā.”
“Ziedkalnē” sieviete pavadījusi pēdējos septiņus dzīves gadus. “Tur, pretēji agrākajai pieredzei citās vietās, mani nekad nesita. Tikai nepatika, ka deva zāles un bija jādzīvo trim meitenēm vienā istabiņā,” atklāj Ritiņa un turpina: “Nu jau ceturtais mēnesis kā zāles nelietoju un jūtos labi.”
Tagad viņa sāk spert pirmos soļus patstāvīgā dzīvē. Ritas līgavaiņa Gunāra Stepiņa audžumāte Olga Pastore un audžutēvs Jānis Pastors atbalsta sava audžudēla izvēli, bet neslēpj, ka ir nobažījušies, kā jaunajiem ies.
Ritas dzīves stāsts ir smags. Viņa nevēlas atcerēties bērnību. Aicināta atvērt atmiņu labirintus, ieraujas sevī. “Es neko daudz neatceros. Vien to, ka patēvs mani spīdzināja. Kad dzirdēju, ka mani atdos prom, paslēpos vecāsmātes skapī. Taču viņš tai draudēja, un viņa mani atdeva. Vecāmāte bija laba. Vienu reizi iedeva piecus rubļus, bet tas vīrietis, kas ar viņu kopā dzēra, naudu atņēma, nopirka saldējumu un teica, ka man ar to pietiks. Uz vecāsmātes bērēm netiku, jo neviens man nepateica, ka viņa mirusi. Par savu bērnību nav ko stāstīt,” viņa tramīgi apraujas. No Ritas saraustītajām atmiņām var noprast, ka meitene to pavadījusi Liepājas bērnunamā, mācījusies internātskolā, vēlāk nogādāta sociālās aprūpes centrā “Veģi” un, sasniedzot pilngadību, atvesta uz “Ziedkalni”.
Vissmagāk viņai gājis “Veģos”. “Es slikti uzvedos un mācījos. Kad mācījos sestajā klasē, mani aizveda uz “Veģiem”. Sešas meitenes dzīvojām vienā istabiņā. Jutos ļoti slikti. No trīspadsmit gadiem jau pīpēju, bet tad mani laikam gribēja pārmācīt,” Rita stāsta, ka kāds, kurš nav bijis pansionāta darbinieks, atļāvies viņu spīdzināt “pedagoģiskos” nolūkos un neviens viņu nav aizstāvējis.
Viņa atceras: “Mani ieveda kādā telpā, lika pīpēt veselu paciņu un dzert “zaptes” un sāls ūdens maisījumu. Kad es to nevarēju izdarīt, sita pa muguru, vēderu un ar varu lika turpināt. Man tur nebija neviena drauga no iemītniekiem un neviena audzinātāja, kas aizstāvētu. Tur bieži sita, nedeva ēst, neļāva piedalīties kopā ar citiem. Tas bija sods par manu slikto uzvedību. Es turpināju neklausīt un darīju, kas man patīk.”
Tā Rita centās pierādīt savas cilvēktiesības, bet par to nācās maksāt ar jauniem pazemojumiem.
Ziedkalnē dzīve veidojusies labāk. Pēdējos gadus sieviete arī strādājusi valsts darbu. Tur Ritai bijis pāris draudzeņu un arī ar personālu labākas attiecības. Bet pāri visam viņā mita ārkārtīgi liela vēlēšanās tikt ārā no iestādes mūriem. Rita strādāja par apkopēju un cerēja – kaut kas mainīsies. Nu tas ir noticis. 14. septembrī Gunārs vedīs savu izredzēto pie altāra.
Gandrīz kā pasakā
Tagad Rita ir brīvībā. Viņas jaunās mājas “Tauriņi” ir romantiska veca guļbūve, ko izremontējis Gunārs un viņa audžutēvs Jānis. Jābūt nopietnai vēlmei doties pāri Latvijai, lai pārliecinātos par tagadējiem Ritas dzīves apstākļiem. Varbūt tāpēc, ka kaut kur dziļi, dziļi mūsos mājo arī neticība, vai ne? Kas tas par cilvēku, kas Ritu precēs? Gunārs, kaut arī audzis internātskolā un vēlāk pie audžuvecākiem, pārsteidz ar atvērtību, čaklumu un ticību nākotnei. Viņš ieskatījies Ritā tepat Jelgavas autoostā. Vēlāk bija sarunas pa telefonu, vēstuļu rakstīšana, tikšanās.
Pašlaik Gunārs izdarījis visu, lai varētu bildināt Ritu, – izremontējis māju, izveidojis pat pie tās akmensdārzu un nopircis sev un Ritai kāzu tērpus. Arī viņš ir dzīvu vecāku bārenis, tomēr liktenis bijis daudz labvēlīgāks, jo no desmit gadu vecuma dzīvojis pie audžuvecākiem. Iemācījies saimniekot, veidot labas attiecības ar cilvēkiem. Audžuvecāki ar Gunāru pamatoti lepojas, un māja, kurā jaunais vīrietis ieved savu izredzēto, tagad pieder viņam. Bet tas noticis līdzīgi kā pasakā – pirmo reizi braucot ciemoties pie saviem audžuvecākiem, mazais Gunārs ievērojis kādu māju, kurā viņš ļoti gribētu dzīvot. Un šis sapnis piepildījās. Senatnīgā ēka piederējusi Gunāra audžumammas radiniecei. Kad viņa aizgājusi mūžībā, tā kritusi Gunāram, jo neviens cits to nav iekārojis.
Droši nedrošajā nākotnē
Audžuvecākiem Jānim un Olgai ir trīs bērni. Jaunākais Artis vienā vecumā ar Gunāru. Lielajai ģimenei ir labas attiecības. Bet viss veidojies pamazām, un bijis vajadzīgs gan darbs, gan uzdrīkstēšanās ģimenē uzņemt vēl vienu bērnu, kas ilgojas pēc mājām. Šodien, atskatoties pagātnē, O.Pastore atzīst – paveikts labs darbs, jo Gunārs viņu ne vien nav pievīlis, bet ir cilvēks, kas ģimenē ienes īpašu krāsu. Tai ar jauno puisi ir siltas attiecības un saprašanās, jo viss labais, kas Gunārā sēts, nesis augļus. Olgas kundze mazliet nedroši lūkojas nākotnē. Vai Ritiņa tiešām izveidosies par jauku sievieti? Vai viņa būs laba līdzgaitniece Gunāram, kurš tik ļoti vēlas savu ģimeni un ņem Ritu par sievu? Viss laiks, kamēr cilvēks veidojas un aug, viņai pagājis dažādās institūcijās. Nav nekādas ģimenes dzīves pieredzes. Spēja mīlēt un uzticēties nīdēta gadu gadiem. Bet Rita un Gunārs, kā jau iemīlējušies cilvēki, ir optimisti. Viņi tic, ka tiks galā ar grūto uzdevumu. Un kāpēc ne?
Kopš Rita pazīst Gunāru, viņa jau ir daudz izdarījusi – atmetusi smēķēšanu, sliktu vārdu lietošanu, dzeršanu.
“Ziņu” šoferīte, kas reiz kā darbiniece tikusies ar Ritu psihoneiroloģiskajā slimnīcā, bija pārsteigta, satiekot sievieti tālajā Stopiņu pagastā. Viņa neslēpj, ka ir ļoti mainījusies. Varbūt Ritai bija vajadzīgs tikai viens? Cilvēks, kas viņu mīl. Varbūt vajadzēja tikai pašu galveno – zināt, ka pasaulē viņa nav viena. Un varbūt nokļūšana slimnīcā pēc kārtējās vēlmes darīt pašnāvību bija skaļš un izmisis sauciens pēc mīlestības. Šīs ilgas nevar iznīcināt ar zālēm. Ilgas jāpiepilda.
