Pensionāre Vita Kalēja pārvietojas ar palīglīdzekļiem jeb, normālā tautas valodā sakot, ar kruķiem. Viņa dzīvo otrajā stāvā.
Pensionāre Vita Kalēja pārvietojas ar palīglīdzekļiem jeb, normālā tautas valodā sakot, ar kruķiem. Viņa dzīvo otrajā stāvā. Pāris reižu dienā iziet svaigā gaisā, brauc ar autobusu. Smaida. 2006. gadā zaudējusi savu trīsistabu dzīvokli. Viņai ir augstākā izglītība, 41 gads darba stāža, 111 latu pensija un II invaliditātes grupa.
“Kad jautā, kā klājas, atbildu – labi. Man ir četras kājas, jums divas. Ja varat aiziet, kur gribat, ja ir veselība, tad kāpēc nav smaida sejā un sakāt, ka iet slikti?”
Vitas kundze rāda divas biezas mapes ar “savu lietu” – vienu koši zaļu, otru spilgti sarkanu. Tajā daudzu oficiālu dokumentu un subjektīvi fiksētu emocionālu mirkļu vidū lasāma arī Sandras Kalnietes atbildes vēstule pensionārei.
“Es tik ilgi vilcinājos ar atbildi, jo vēlējos noskaidrot, kas darāms, lai Jums palīdzētu. Tikai tiesas ziņā ir atmaskot un sodīt Jūsu aprakstītās krāpšanas shēmas īstenotājus. Es jūtu Jums līdzi bezcerīgajā situācijā. Tajā palīdzīgu roku var sniegt pilsētas sociālais dienests un pašvaldība, ierādot dzīvokli pašvaldības sociālajā mājā. Ir jārada palīdzības programma krāpnieku dēļ netaisnīgi cietušajiem, jo līdzīgu gadījumu ir daudz. Ar cieņu – Sandra Kalniete.”
Sarežģītajā dzīvokļa zaudējuma lietā gudrs advokāts ieteicis Vitas kundzei necīnīties, “jo šādas lietas grūti tiesājas”. Visa dokumentācija veikta ļoti pārdomāti un no likuma burta nevainojami.
Ieķīlā un zaudē
Tie bija šīs tūkstošgades pirmie gadi, kad Vitai Kalējai un viņas dzīvesdraugam nācās pārdzīvot piecas sarežģītas operācijas. Un, protams, tas maksāja dārgi. Toreiz pensionāri ieķīlājuši dzīvokli, lai glābtu veselību. “Vīram bija divas artēriju operācijas, man viena – mugurkaula operācija tika veikta privātklīnikā. Divas reizes ārstējos arī pie Zatlera. Kaut gan bērni palīdzēja, viss maksāja ļoti lielu naudu. Par četriem tūkstošiem latu ieķīlājām savu īpašumu,” stāsta pensionāre.
Pagāja vairāki gadi līdz krāpniecisku un perfekti nostrādātu manipulāciju rezultātā Kalēju pāris dzīvokli zaudēja, kaut gan bija samaksājuši septiņus tūkstošus latu parāda. Pēdējo reizi 50 latu pārskaitīts vēl tad, kad faktiski dzīvoklis jau bijis pārdots.
Tas bija 2006. gads, kad visa viņu iedzīve tika izlikta pļaviņā Meiju ceļa apkaimē. Tur katrs, kam bija vēlēšanās, varēja iegūt sev īpašumā ko vērtīgu vai mazāk vērtīgu, bet svešo ļaužu dzīvokļos lietām nepiemita atmiņu mulsinošais spēks. Tās bija tādas, kas priecē cilvēkus, kuriem netraucē to īpašnieku tālākais liktenis. Kādu rītu savā jaunajā mītnes zemē – bijušajā Linu kombināta kopmītnē – Vitas kundze ieraudzījusi suvenīru, ko reiz 1961. gadā pirkusi Jaltā. Kaimiņiene zinājusi stāstīt, ka te bijis daudz dažādu mantu. Cilvēki maisiem nesuši. Suvenīrs atradis atceļu pie savas īpašnieces. Simboliski. Ne taisnība, bet suvenīrs.
Ko pērk “visi latvieši?”
Vita Kalēja stāsta izlikšanas stāstu: “Kādu rītu vienkārši atnāca un mūs izmeta uzpirkti izmetēji. Vīrs torīt slikti jutās un vēl atradās gultā. Viņam teica: “Vecīt, beidz gulšņāt! Te tev nekas nepieder. Viņš apģērbās, aizgāja un pazuda. Ziņojām policijai. Pēc trim dienām garāžā viņu atrada meita. Tad pusotru mēnesi abi dzīvojām pie meitas Katoļu ielā, bet viņai ģimenē ir divi lieli bērni, un piektajā stāvā es arī nevarēju uzkāpt. Tad dēls internetā atrada šo dzīvokli. Bērni nopirka par 19 tūkstošiem latu. Vīrs te nodzīvoja trīs dienas. Tad viņu aizveda uz slimnīcu. Viņš to neizturēja. Nomira. Kopmītnes gars šajā namā jūtams. Katru nedēļu brauc policija, mētājas šļirces. Man kauns dzirdēt, kad prezidente teic, ka viņa tāpat “kā visi latvieši” pirks māju laukos. Par kādu naudu tad “visi latvieši” pērk? 80 procentu dzīvo kā trūkumcietēji. Es katru rītu pa logu redzu cilvēkus, kas rakņājas “misenēs”. Tie ar nekustamo īpašumu netirgojas,” smaids un asaras kundzes sejā vienlaicīgi stāsta šo stāstu par Latviju.
Par agru dzimusi
“Esmu piedzimusi desmit gadu par agru. Man ir 41 gada darba stāžs un pensija 111 latu, citiem kolēģiem, kas aizgājuši pensijā vēlāk, – 160. No 1984. gada esmu II grupas invalīde.”
Vitas Kalējas tētis bijis tiesnesis. Divpadsmit gadu slēpies no režīma pakalpiņiem. Tikai 1956. gadā atgriezies pie ģimenes. “Viņš kopā ar Miervaldi Birzi bija Aušvicas cilvēku iznīcināšanas nometnē. Kā izglītots cilvēks strādāja pie rakstu darbiem. Nekad neiestājās partijā, tāpēc par tiesnesi vēlākajos gados nestrādāja. Es nekad neesmu bijusi ne pionieros, ne komjaunatnē. 1953. gadā iestājos Rīgas Medicīnas institūtā. Tolaik visa literatūra un lekcijas bija krievu valodā. Pēc pieciem gadiem mani nosūtīja uz Zilupi. Neaizbraucu. Strādāju par sanitāri Jelgavā, jo sākumā neizsniedz diplomu. Pēc trim mēnešiem tomēr to saņēmu un varēju strādāt par farmaceiti aptiekā. Man bija grūti, kad te masveidā iebrauca cittautieši un saņēma jaunus dzīvokļus, bet mēs ar vīru un trim bērniem dzīvojām graustu rajonā. Dzīvokļa rindā iestājāmies, kad vecākajam dēlam bija seši gadi, bet saņēmām to 1984. gadā, kad mazmeitiņai bija gadiņš. Tad dēlam vajadzēja parakstīties, ka ar savu ģimeni paliks dzīvot Vārpu ielā. Kaut gan viņš jau arī no sešu gadu vecuma bija dzīvokļu rindā.”
Trīsistabu dzīvoklī Kalēji nodzīvoja 22 gadus līdz savai izlikšanas dienai.
Vita Kalēja stāsta, ka viņas vārds latviski nozīmē “dzīvība”, es piebilstu, ka kopā ar uzvārdu – dzīvības kalēja. Tieši tā, jo kundzes mugurkauls ir fiziski operēts, bet morālo spēku mēs arī saucam par mugurkaulu.
