Tuvojoties vecumdienām, daudzus vecos ļaudis pārņem bažas, vai mūža nogalē viņi nepaliks vieni. Pagaidām tikai dažās pašvaldībās ir rasta iespēja saviem vientuļajiem ļaudīm aprūpi nodrošināt turpat pagastā.
Tuvojoties vecumdienām, daudzus vecos ļaudis pārņem bažas, vai mūža nogalē viņi nepaliks vieni. Pagaidām tikai dažās pašvaldībās ir rasta iespēja saviem vientuļajiem ļaudīm aprūpi nodrošināt turpat pagastā.
1997. gadā Zaļenieku pagastā tika atvērts veco ļaužu aprūpes centrs – daudzdzīvokļu mājā trīsistabu dzīvoklī ierīkots neliels aprūpes centriņš pieciem iemītniekiem.
Pagasta sociālā darbiniece Sarmīte Švēde stāsta, ka ar piecām vietām bijis krietni par maz un jau drīz vien rasta iespēja aprūpes centra vajadzībām iekārtot otru dzīvokli. Tagad abi dzīvokļi atrodas pretim viens otram, vienā mīt vīrieši, otrā – sievietes. Ir maksimāli gādāts par to, lai cilvēki tur justos kā mājās. “Šogad nomainījām vecās metāla gultas pret jaunām no koka. Iegādātas jaunas segas, spilveni, palagi. Pagasts palīdz arī ar mēbelēm. Virtuvē iebūvēta jauna virtuves iekārta, nopirkts liels ledusskapis. Tur gan uzturas un maltīti iemītniekiem gatavo tikai aprūpētājas.
Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem 15 procentu no pensijas sociālā centra iemītnieks saņem “uz rokas”, pārējā nauda tiek ieskaitīta pagasta kasē. S.Švēde skaidro, ka par to aprūpes centram tiek apmaksāti komunālie pakalpojumi, siltums, gatavots ēdiens, maksātas algas divām aprūpētājām un pirkti medikamenti. Taču ar aprūpes centra iemītnieku pensijām visus izdevumus segt nav iespējams, tādēļ starpību maksā no pagasta līdzekļiem. Vidēji viena cilvēka uzturēšanās aprūpes centrā izmaksā 110 latu mēnesī.
Laimonis Stromberģis ar prieku stāsta par aprūpes centru. Pēc sievas nāves sirmais vīrs tālajā Zaļenieku nostūrī palicis viens un izdzīvot kļuvis aizvien grūtāk. “Ziemā līdz autobusu pieturai nokļūt bija ļoti grūti, arī sagādāt malku jau bija problēma. Pagasta sociālā darbiniece piedāvāja man nākt uz šejieni. Tagad esmu ļoti apmierināts,” priecājas Laimonis, kas pavisam drīz pievienosies dižjubilāru pulkam un sagaidīs savu 80. dzimšanas dienu.
72 gadus vecais Stepans Kananovičs aprūpes centru par mājām sauc jau trešo gadu. Viņš priecīgs par svētkiem, kas tiek svinēti centrā, – Ziemassvētkiem, Lieldienām, Jāņiem. Tad ar centra “meitenēm” tiek klāts svētku galds, dziedātas dziesmas – visi kopā priecājas.
Visvaldis Salmiņš ir apbrīnojami komunikabls cilvēks. Diemžēl slimība viņam atņēmusi kājas, un Salmiņa kungam pārvietoties palīdz ratiņkrēsls. Mūža lielāko daļu sirmais vīrs nodzīvojis Lielsesavā, bet pēc tam Zaļeniekos. “Nu ko darīt, ka prāts un spēks vēl ir, tikai ar tām kājām…Vasarā ratos pa reizei izeju arī laukā, bet ziemā vairāk pa istabu, paklausos radio, palasu avīzīti, kad uznāk luste, uzrakstu kādu dzejoli. Kāda diez tagad izskatās Jelgava? Droši vien viss ir izmainījies. Sen neesmu bijis,” ziņkārīgi izprašņā Visvaldis.
Sociālā darbiniece skaidro, ka interesi jau izrādot, bet, kad centra iemītniekiem piedāvā kaut kur aizbraukt, kaut ko apskatīt, atsaucības gandrīz neesot. Taču ļoti griboties ticēt, ka Visvaldis vismaz nākamvasar saposīsies braukšanai – pagasts palīdzēšot tikt līdz Jelgavai. Atvadoties Visvaldis sola uzrakstīt dzejoli “Ziņu” lasītājiem un atsūtīt to uz redakciju.
Centrā dzīvo pagasta vientuļie cilvēki, kuriem nav bērnu un citu tuvinieku. Viktorijas kundze centrā nokļuvusi pēc insulta. Taču tagad viņai spēks un mundrums atgriezies – Viktorijas kundze jau staigā un “šiverē”. 67 gadus vecā Anniņa ir viskustīgākā iemītniece. Kad vajag, aizskrien līdz veikalam vai aiziet apkopt kapiņus. Ja veselība laba, vasarā pie saimnieka piestrādā un nopelna kādu latiņu. “Gaidām Ziemassvētkus, tad mums nesīs eglīti, nāks bērniņi un dziedās. Gaidām arī dāvaniņas, ko pagasts mums sarūpē, piemēram, pagājušajā gadā uzdāvināja skaistas siltas čības, saldumus.
Godājama Zaļenieku aprūpes centra iemītniece ir Veriņa. Viņai šogad aprit jau 93 gadi, un viņa ir trešā vecākā pagasta iedzīvotāja. “Gribu jau sagaidīt to simtu, bet slimība, kas mani piemeklējusi pēdējos gados, – cukura diabēts – ļoti iespaido veselību. Tā ir ļoti smaga un grūta slimība,” nopūšas Veriņas kundze.
Dzīve aprūpes centrā rit savu mierīgo gaitu. Tur ir silti, tīri un mājīgi. Ko vairāk vēlēties? Turklāt vecīšus neaizmirst viņu draugi un labvēļi. Pagasta pensionāre Daila Saulīte ir ļoti gaidīts ciemiņš aprūpes centrā. Viņa atceras katra iemītnieka dzimšanas un vārda dienu, vienmēr sarūpē dāvaniņas. Kārlis Peize, kuram pašam plecos jau 90 gadu, no sava dārza nes ābolus un citas dabas veltes. Ar dāsnumu un labu sirdi apveltīts arī Alberts Reihenbahs, kas regulāri katram iemītniekam dāvina burciņu ar medu. Protams, vientuļajiem sirmgalvjiem palīdz arī citi pagasta ļaudis un uzņēmēji, visus nosaukt pat nav iespējams.
