Cik labi, ka rīt sestdiena! Varēsim beidzot mierīgi izgulēties,» pēc saspringtas darba nedēļas un spraiga sporta treniņa piektdienas vakarā atviegloti noteica mans cienītais.
Cik labi, ka rīt sestdiena! Varēsim beidzot mierīgi izgulēties,” pēc saspringtas darba nedēļas un spraiga sporta treniņa piektdienas vakarā atviegloti noteica mans cienītais. “To nu nemaz nevar tik skaidri zināt. Mērfija likums – ja kaut kas var noiet greizi, tā arī notiks – ir mūžam dzīvs,” klusi pie sevis nodomāju, jo mums mājās taču ir divgadnieks un piecgadniece. Lai arī brīvdienās viņi mēdz pagulēt vismaz līdz deviņiem, var gadīties visādi. Es nekļūdījos!
Sestdienas rītā pulkstenis rādīja nedaudz pāri septiņiem, kad atvērās guļamistabas durvis un klusiem, bet ātriem solīšiem iedipināja divgadnieks, ierausās mūsu gultā, apkampa mani un iedeva buču. Mīļi, bet gulēšanai būs jāliek punkts! Tomēr ķermenis to nevēlējās saprast, spītīgi turēdams ciet acu plakstus un neļaujot līdz galam pieslēgt apziņu realitātei. Ļāvāmies notikumiem iet pašplūsmā, klusā cerībā, ka sīkuči nesagāzīs lielus podus!
Kad puika bija izlēkājies pa mūsu gultu, atvilcis no viesistabas lego klucīšu kasti, ar blīkšķi izbēris to uz grīdas un uzcēlis pāris torņu, kurus, gaidot sajūsmas pilnu atzinību, noteikti vajadzēja parādīt vecākiem, guļamistabā ieradās māsa. Nu tikai sāksies, pa pusei nemaņā nodomāju, bet vienalga nebija spēka pamosties. Paspēju vien nokomandēt, lai aiziet vismaz apģērbties un neskraida pusplika apkārt. To piecgadniece izpildīja pēc vairākkārtējas mudināšanas, jo pa starpu taču bija jādauzās – un tieši mūsu istabā!
Lielo rīta rosību vēl joprojām fiksēju fragmentāri. Kaut kādā brīdī parādījās mandarīni, kurus pusmiegā vajadzēja palīdzēt nomizot, juka un bruka grāmatu plaukts, apgāzās netīrās veļas grozs. Lai! Tomēr, kad puspavērtais acu skats vēstīja, ka sīkuči izvilkuši no skapja mūsu kalnu ekipējumu, uzlikuši galvā aizsargķiveres un kā tādi divi mazi kalnrači vicinās ar leduscirtņiem, nācās ieviest striktas korekcijas! Protams, ar to miegs bija cauri!
Sestdienas rīts sākās ar kārtības ieviešanu – savācām pa istabu izmētātās mandarīnu mizas un klucīšus, salikām grāmatas. Ierasta lieta vecākiem, kuri audzina mazus bērnus un, šķiet, vienīgie var pārdzīvot šādas viesuļvētras. Vecvecāki, visticamāk, aiz šausmām saķertu galvu, bet bezbērnu draugi nopietni pārdomātu, vai vēlas savā dzīvē šādas pārmaiņas. Parasti gan “bardaks” tik tālu neaiziet, jo, esot pie skaidras apziņas, tiek vilktas robežas un īstenota kārtības mācība, tomēr laiku pa laikam var dot vaļu arī trakulībām. Nu un kas?
