«Katru rītu apēdu karotīti liepziedu medus,» Karlīna to nesen iegādājusies tirgū, lai spēcinātu veselību un pasargātu sevi un ģimeni no saaukstēšanās.
“Katru rītu apēdu karotīti liepziedu medus,” Karlīna to nesen iegādājusies tirgū, lai spēcinātu veselību un pasargātu sevi un ģimeni no saaukstēšanās. Dažkārt viņa medu kāri notiesā ar baltmaizi un pienu. Vai tā našķoties varēs arī tad, kad no veikala plauktiem pazudīs vietējā cukura pēdējā paciņa? Ko ziemā ēdīs bites?
Trauksme vietējo cukura ražotņu restrukturizācijas dēļ sacelta ne pa jokam. Par šo lēmumu sašutuši ne tikai saldo sakņu audzētāji, kas nu zaudēs visnotaļ rentablu lauksaimniecības nozari, bet ikviens iedzīvotājs – cik nav dzirdēts, ka importa cukurs nav piemērots pat ievārījumu gatavošanai, kur nu vēl bišu piebarošanai ziemā! Taču, kā izrādās, vietējās medus vācējas nesmādē arī citās valstīs tapušu saldumu.
Bitēm vajag cukurbiešu cukuru
“Protams, ir jau labi, ka bišu piebarošanai ziemā var izmantot Latvijā ražotu cukuru, taču arī citās valstīs izgatavotajam nav ne vainas. Ja to var ēst cilvēki, kādēļ lai to nevarētu bites?” Vircavas pagasta zemnieku saimniecības “Dravas” bitenieks Einārs Igaunis apliecina – galvenais, lai tas būtu iegūts no cukurbietēm, jo cukurniedru cukuru bites ziemā nevar pārstrādāt. Saimnieks spriež, ka pagaidām gan vēl grūti prognozēt, kā fabriku slēgšana ietekmēs biškopību – viss atkarīgs no cenas, par kādu varēs iegādāties citās valstīs ražoto saldo vielu.
Pašlaik “Dravās” veidotie cukura uzkrājumi jau iet uz beigām. Taču dažkārt ziemā tā nemaz tik daudz nevajag. “Jo sekmīgāk strādā bitenieks, jo vairāk medus stropā, jo mazāk piebarošanai ziemā vajag cukuru!” vienkāršo aritmētiku skaidro E.Igaunis, taču nenoliedz – ja cena būs pieņemama, noteikti vēl iepirks Jelgavas vai Liepājas produkciju.
Alternatīva cukuram – speciālā barība
To, ka bites var iztikt bez vietējā cukura, apliecina arī Latvijas Biškopības biedrības priekšsēdētājs Armands Krauze: “Iegādāties Latvijas cukuru ir droši, jo šeit ražo tikai vienu tā veidu, savukārt citviet ir, piemēram, mazāk, vairāk vai vidēji saldi. Acīmredzot tiem pievienotas dažādas saistvielas, un tās gan bitēm nav vēlamas.” Pašlaik tiek iztaujāti biškopji, kas praksē jau izmanto citu valstu ražojumus. Par tiem paredzēts informēt arī citus dravniekus, lai viņi “neiegrābtos” nekvalitatīvā cukurā.
A.Krauze arī bilst, ka jau tagad plaši tiek izmantota īpaši bitēm paredzēta barība. “Tā ir nedaudz dārgāka, taču ērti lietojama, jo nav jāvāra cukura sīrups, turklāt bitēm tā ir piemērotāka,” viņš skaidro. Tās priekšrocības novērtējuši arī vietējie bitenieki: “Kad šķidrā barība bija lētāka – apmēram 54 santīmi par litru –, to iegādājāmies. Taču pašlaik par litru jāmaksā vidēji 80 santīmu, un vismaz pagaidām bišu piebarošanai ziemā vietējo cukuru iepirkt ir izdevīgāk,” “Dravu” saimnieks E.Igaunis piebilst – kā būs vēlāk, rādīs laiks.
Protams, žēl, ka nebūs vietējā cukura, taču viens labums no ražotņu slēgšanas, biteniekaprāt, gan ir. Proti, cukurbiešu tehnika beidzot vairs nebojās grants seguma ceļus, kādu saimniecības apkārtnē netrūkst.
