Tagad viņa ir palikusi viena pati. Arī tik ilgi gaidītajā, bet tomēr apnicīgajā oktobra lietū viņa sēž uz betona pakāpiena, piespiedusies kāpņu apmalei.
Tagad viņa ir palikusi viena pati. Arī tik ilgi gaidītajā, bet tomēr apnicīgajā oktobra lietū viņa sēž uz betona pakāpiena, piespiedusies kāpņu apmalei. Pastieptajā rokā mazs plastmasas trauciņš. Pa retam tajā iekrīt kāds santīms.
Sīkā večiņa tur redzama bieži. Tāpēc, ikdienā garām staigājot, pie sīkā, sakņupušā stāva ir tik pierasts, ka jau viņu uztveru kā vietas pierastu daļu. Nezinu, vai par to, ko līdzjūtīgi cilvēki iemet trauciņā, var nopirkt maizes klaipiņu vai naudiņa tiek izmantota kādam citam mērķim, tā ir sieviņas un mūsu nesakārtotās sociālās sistēmas darīšana.
Bet vēl pavisam nesen večiņai blakus stāvēja… Nē, ne jau konkurence. Arī sīka, arī gados vecāka sieviete piedāvāja garāmgājējiem ziedu pušķīšus, kas, glīti sasieti un papildināti ar zaļumiem, bija atvesti no veciem bērnu ratiņiem sameistarotā stumjamā konstrukcijā. Vienkāršajās dārza puķēs atspoguļojās gadalaiku maiņa: vispirms narcises un tulpes, vasaras vidū – smaržīgie puķuzirnīši, kāda samtene, kreses, uz rudens pusi parādījās arī gladiolas un asteres. Kamēr pircēja nebija, tantiņa aši zibināja irbus kārtējam zeķu vai cimdu pārim.
Kādā vasaras dienā nopirku pie viņas visas dālijas. Lēti. «Ņem, meitiņ, visas. Nav vairs spēka nostāvēt, dikti mugura sāp.»
Nezinu, vai viņas abas kādreiz pārmija kādu vārdiņu. Visticamāk, ka ne.