Jau drīz pēc okupācijas armijas iebrukuma Latvijā patriotiski noskaņotā skolu jaunatne sāka organizēties pretestības grupās.
Jau drīz pēc okupācijas armijas iebrukuma Latvijā patriotiski noskaņotā skolu jaunatne sāka organizēties pretestības grupās. Arī Jelgavā Valsts tehnikumā un Jelgavas Valsts Skolotāju institūtā organizējās pretestības grupas. 1. vidusskolā iniciators bija 11. klases audzēknis Fricis Skurstenis. 1940. gada 30. septembrī viņa dzīvoklī Slimnīcas ielā 11 – 4 notika pirmā sapulce, kurā kā dibinātāji piedalījās Oļģerts Ošenieks, Ilmārs Kārkliņš, Tālivaldis Bergs, Juris Valaks un Arvīds Valkīrs. 13. oktobrī organizāciju nosauca «Brīvā Latvija». Šajā 13. oktobrī F.Skurstenis kopā ar Arnoldu Salteko savā dzīvoklī iespieda pirmo uzsaukumu «Gatavojaties!». Drukāšanas spiedi par biedru naudu nelegāli bija nopircis F.Bergs.
Arī Jelgavas Valsts tehnikuma audzēknis Konstantīns Groza organizēja pretkomunistisko organizāciju, kuras pirmajā sanāksmē Langervaldes mežā piedalījās 15 tehnikuma audzēkņu.
1940. gada 5. oktobrī tehnikumā sasauca Jelgavas skolu pārstāvju plašu sapulci. Vakarā aiz Ģintermuižas Svētes upes krastā bija kopā sanākuši ap 40 jauniešu.
1940. gada rudenī un ziemā tika arestēti 30 skolnieki. Dokumentos minēts, ka čekists Oskars Melderis pratināšanā apcietinātajam R.Saulītim izsitis četrus zobus.
1942. gada 2. maijā Sevišķā apspriede, tā saucamā «troika» Konstantīnam Grozam piesprieda nāves sodu nošaujot, kas izpildīts 1942. gada 4. jūnijā, pārējiem gandrīz visiem 10 gadi ieslodzījumā nāves nometnēs, un apcietinājumā viņi nomocīti jau 1942. un 1943. gadā. No ieslodzījuma atgriezās tikai viens no 1. vidusskolas un viens no tehnikuma audzēkņiem.
Arī Jelgavas Valsts Skolotāju institūta audzēkņi nodibināja nacionālo cīņas grupu. Par vadītājiem tika izraudzīti Arturs Neparts un Viktors Daniēls. Grupa regulāri pulcējās Olgas Rubules dzīvoklī pie stacijas. Skolotāju institūta grupa netika atklāta un darbojās līdz Otrā pasaules kara sākumam. Karam sākoties, tā iegūst ieročus, izlaiž no cietuma ap 100 nāvei nolemto apcietināto, apdzēsa sākušos ugunsgrēku Jelgavas pilī, uzstādīja apsardzi pie Skolotāju institūta, kur bija novietoti aerodromā atstātie padomju ieroči, uzturēja kārtību pilsētā, kamēr nebija okupantu armiju.
Pēc otrreizējās okupācijas Jelgavas skolnieki noorganizēja pretošanās grupu padomju iekārtai. Kā stāsta Velta Gulbis – Šimanska: «Mēs bijām septiņpadsmit Jelgavas vidusskolas audzēkņu – piecpadsmit, septiņpadsmit gadu veci, kurus tajā 1945. gada 6. novembra rudens vakarā apcietināja un 1946. gada 25. maijā kara tribunāls tiesāja par dzimtenes nodevību un darbību pretpadomju organizācijā, piespriežot desmit gadu ilgu sodu. Laika vētra mūs atrāva kā lapas no zaļa koka un aiznesa Krievzemes plašumos kur nu kuro, tādēļ, ka mīlējām savu Latviju un gribējām to aizstāvēt pret svešas varas iebrucējiem kā mācējām, kā pratām. Bijām septiņas meitenes un desmit zēnu. Piecas izcietām savu sodu Noriļskā, tālu aiz polārā loka. Izturējām badu, salu un vēl drausmīgo asiņaino streiku, sacelšanos pret režīmu. Streika aktīvistiem vēl piesprieda divus gadus stingrā režīma cietumā.»
Vai tagad brīvajā Latvijā kāds ir pajautājis pretošanās kustības dalībniekiem: «Kā jums tagad klājas?»
Represēto apvienība ierosināja uzcelt Jelgavā pieminekli pretošanās kustības dalībniekiem partizāniem. Kultūras komiteja atbildēja, ka jautājums jāizpēta un uzcēla pieminekli Bīronam.
Vai sakarā ar valsts svētkiem vismaz nebūtu jāpasaka paldies šiem cietušiem cilvēkiem, kas vēl ir dzīvi un mīt arī Jelgavā. Savu dzīvi viņi ziedoja Latvijai, neparasot samaksu, kā tas notiek pašreiz.
