Zinu, ka manam tēvam Meikulam Locmeram būtu sāpīgi lasīt Ārijas Karzinkēvičas «Pārdomas» «Zemgales Ziņu» 31. jūlija numurā.
Zinu, ka manam tēvam Meikulam Locmeram būtu sāpīgi lasīt Ārijas Karzinkēvičas «Pārdomas» «Zemgales Ziņu» 31. jūlija numurā. Tā kā viņš vairs nevar ne iebilst, ne izteikt savu viedokli, uzskatu, ka tas ir mans pienākums.
Nebija viņā ne morāla pāridarījuma izjūtas, ne rūgtuma par valdības politiku pensiju jautājumu risināšanā. Par tukšu un nožēlojamu eksistēšanu arī nevarēja būt ne runas. Viņš dzīvoja radoši, neliedza savu padomu un palīdzību kolēģiem, vēl šogad tika uzaicināts par eksāmenu komisijas priekšsēdētāju, arī pensija viņam bija pienācīga. Sarunās ar mums viņš piekrita, ka valstī vēl daudz neatrisinātu jautājumu, bet visā viņa teiktajā strāvoja pārliecība, ka valsts attīstībā daudz ir arī paveiktā. Nekorekti būtu apgalvot, ka viņa darbs nav atzinīgi novērtēts, savā dzīvē saņēmis daudz apbalvojumu, par nozīmīgāko pats uzskatīja 1997. gadā piešķirto Triju Zvaigžņu ordeni, 1998. gadā saņēmis Zemkopības ministrijas medaļu. Arī 7. jūlijā atvadu stundā LLU Lauku inženieru fakultātē un pēc tam Zanderu kapos mēs izjutām patiesas cieņas apliecinājumus ne tikai no radiem, draugiem, kolēģiem, bijušajiem studentiem, bet arī no Latvijas Republikas Zemkopības ministrijas, Valsts zemes dienesta, Centrālās zemes komisijas, tātad – arī no valdības un parlamenta.
Toreiz pēc aiziešanas pensijā «Zemgales Ziņās» bija publicēta intervija, kurā, atbildot uz korespondentes jautājumiem, viņš uzsvēra, ka uzticas jaunajiem pasniedzējiem un pensijā aiziet, nevis «tiek izstumts». Atceros, kā viņš stāstīja, ka intervijas laikā jutis žurnālistes pūles panākt no viņa citādu atbildi. Jauno speciālistu izglītošana bija viņa darbs, bet zinātne bija aizraušanās, un pēc aiziešanas pensijā vairāk laika bija iespējams veltīt zinātniskai darbībai. Tas sagādāja prieku, gandarījumu, viņš nejutās iztukšots, lieks.
Mēs esam tik dažādi: ko viens uzskata par prātam neaptveramu, otrs vērtē pavisam citādi. Ne kā pārstādīts, nīkuļojošs koks, kas lemts bojāejai, viņš bija, bet gaišu domu, enerģijas pilns, darbīgs un laimīgs.
Ģimenes vārdā – Meikula Locmera meita Guna
