28 gadus vecā Egila (vārds mainīts) brālis. Esam bērni no nelabvēlīgas ģimenes. Tēvam bija problēmas ar alkoholu, un visi to dienu draugi pašlaik ir narkomāni un cietumnieki.
28 gadus vecā Egila (vārds mainīts) brālis
Esam bērni no nelabvēlīgas ģimenes. Tēvam bija problēmas ar alkoholu, un visi to dienu draugi pašlaik ir narkomāni un cietumnieki. Līdz pat 9. klasei tas likās diezgan jautri un bezbēdīgi. Sākām ar cigaretēm un alkoholu. Visa enerģija tika ieguldīta tusiņos un lai vandītos apkārt. Man gan pietika prāta no tā visa pamukt.
Brālis līdz pat 6. klasei bija perspektīvs sportists. Mācībās izcilnieks, vecāku mīlēts. Kur notika lūzums? Iespējams, būtisku lomu nospēlēja vecāku šķiršanās.
Brālis ir jaunāks. Tēvs nāca no inteliģentas ģimenes un arī bija jaunākais. Viņi parasti ir vecāku mīluļi, bet bieži vien bezatbildīgi un vieglas dzīves kārotāji. Brālis tam ir ļoti izteiks piemērs. Sirds dziļumos labsirdīgs un nekad nevienam nav gribējis ļaunu. Vairākas reizes mēģinājis kaut ko darīt, bet vienmēr šīs vēlmes “aplauzušās”.
Brālis pameta 10. klasi. Tad sākās problēmas ar azartspēlēm, ko neviens īsti nekontrolēja, jo viņš bija sācis dzīvot patstāvīgi. Egils aizņēmās naudu no “neriktīgiem” cilvēkiem. Situācija izveidojās diezgan drausmīga – brālis tika ne pa jokam iebiedēts. Mana kļūda toreiz bija tā, ka viņam palīdzēju. Skaidrs, to nevajadzēja darīt, jo labākā palīdzība ir tā, kad cilvēks palīdz pats sev. Esmu mēģinājis brālim gan stāstīt, gan viņu motivējis, gan naudu devis, lai ceļas kājās. Parāds bandītiem bija tik liels, ka Egils nolēma braukt peļņā uz ārzemēm, bet tur cilvēkam ar tāda veida atkarībām nav ko darīt, jo uzpīpēt “hašu” (hašišu) skaitās normāli. Cik zinu, tur viņam sākās vieglo narkotiku dzīve – amfetamīns un “hašs” bija lētāks par alkoholu. Egils iesaistījās arī narkotiku tirdzniecībā.
Pirmsākumos mūsējie ārzemēs uzvedās kā no vecākiem aizbraukuši studenti, kas noraujas. Svešā valstī jūties kā izsviests – šķiet, darbojas pavisam citi mehānismi un vari atļauties darīt vienalga ko. Vietējiem policistiem mūsu iebraucēji bija lielākā problēma. Brālis iesaistījās kautiņā un uz nepilnu gadu dabūja cietumsodu. Viņu atsūtīja atpakaļ. Cilvēks aizbrauca ar problēmām, bet atgriezās ar krietni lielākām.
Pieņēmu viņu pie sevis, bet pats arī biju nolēmis doties uz ārzemēm piepelnīties. Atstāju brālim dzīvokli, bet pēc trim mēnešiem viņš jau bija sadauzījis manu mašīnu, pazaudējis tiesības, un “uz astes” uzsēdušies tie paši cilvēki, kas viņu meklēja. Egils bija arī ieķīlājis manas mantas. Lūdza, lai palīdzu pēdējo reizi, solīja atkal braukt uz ārzemēm un visu atdot. Aizbrauca, un sakari pazuda.
Tajā vietā darba sezona beidzas decembrī. Ziemas mēneši ir tukši. Viņš ieradās novembrī, kaut kā ņēmās, cīnījās, bet bija par maz. Protams, arī lietoja. Pēc kāda laika sapratu, ka kaut kas nav kārtībā, jo zināju, ko šajā vietā var nopelnīt, bet no solītā parāda atdošanas nekā. Pirmo reizi pārņēma “škrobe” – cik var! Es palīdzu, bet nekādas atdeves. Līdzekļi, kurus ieguldīju (septiņos gados ap 8000 latu), bija sūri grūti nopelnīti. Mēģināju caur draugiem uzzināt, ko Egils dara, bet neviens neko konkrētu nevarēja pateikt. Bija dzirdēts, ka viņš dzer, lieto un tirgo. Tad uzzināju patieso situāciju – šo laiku brālis bija nodzīvojis uz ielas. Tukšajos mēnešos sācis tirgoties ar “smagajām” narkotikām, jo tā varēja vairāk nopelnīt. Caur viņu gāja heroīns, brālis bija sācis to pīpēt. Cik lielam muļķim jābūt, lai to darītu! Egilam nepieleca, viņš arī ne no kā nebaidās, nekas viņu neinteresē. Pilnīgs “pofigs”! Savā ziņā tā ir narkomānu psiholoģiskā problēma. Viss vienalga – dzīvo vai mirst.
Braucu brālim pakaļ. Atradu cilvēku ģindeni. Bija arī sākušās tiesas par zagšanu. Pirmajā mirklī Egils nepiekrita doties atpakaļ un ārstēties, taču tad pateica to, ko atcerēšos visu dzīvi: “Ja tu zinātu, cik ļoti esmu no tā visa piekusis!”
Pašam pārtraukt lietot heroīnu nav tik vienkārši. Tam jānāk no “iekšienes” – ej meklē un dari, kamēr atrodi ceļu no bezizejas.
Heroīna pīpēšana ir ekskluzīvs prieks, bet viņš tirgojās ar narkotikām un varēja to atļauties. Brālis neticēja, ka sāksies atkarība, bet tas notika ļoti vienkārši – atnāk mājās un jūt, ka parādījušās iesnas un pārņem vājums. Heroīnam ir ārstnieciskas īpašības – uzpīpē, un noņem kā zāles. Nākamajā dienā viss atkārtojas. Tā bija pirmā reize, kad viņš sapratis – ir “čau”. Loģiski, ka sekoja duršanās.
Vairākas dienas līdz lidmašīnai dzīvojām viesnīcā, gājām pirkt narkotikas. Nevarēju noskatīties, ka cilvēks pēkšņi kļūst “stiklains”, sāk bremzēt runa. Nezinātājiem no malas grūti pateikt.
Latvijā Egils pa taisno nonāca slimnīcā un vairākas dienas tur nogulēja, bet mūsu ārstniecības iestādēs var dabūt narkotikas. Viņš nespēja sevi pārvarēt. Arī šoreiz gaidīja brīnumlīdzekli, nestrādājot ar sevi.
Slimnīcā brālis nenormāli ātri iepazinās ar bijušajiem narkomāniem, uzskatīja, ka es viņu nesaprotu. Ar lielu troksni nācās no stacionāra ņemt brāli ārā, jo viņš pārkāpa visus noteikumus. Kad iznācis Egils mudināja nopirkt amfetamīnu, sapratu, ka nekas nav palīdzēts un vēl divtik garš ceļš priekšā.
Pirmās dienas pēc slimnīcas bija šausmīgas, bet “lomkas” viņš izcīnīja un apgalvoja, ka vairs nekad negribētu lietot heroīnu, taču vēlme pēc narkotikām viņam pilnībā nav pārgājusi. Egils nekādi nevar saprast, kā tas ir – dzīvot bez kaifa.
Kārtējais posms sākt jaunu dzīvi izgāzās. Brālis kļuva nekontrolējams. Es ļoti nevēlējos, ka paliek saikne ar bijušajiem narkomāniem, jo tā ir kā sērga. Nesazinājāmies. Pēc laika viņš sāka man zvanīt un lūgties. Ziema auksta, brālis ir brālis, paņēmu viņu ar kārtējo norunu. Pēdējo reizi Egils bija sevi tā nostādījis, ka beidzot būtu gatavs kaut ko darīt un cīnīties. Iekārtoju darbā, bet viņš mani atkal piekrāpa – nenoturējās un aizgāja neceļos. Tagad dzīvo savu dzīvi.
