Vārds – rakstīts Dzīvības grāmatā. Tu tiec dziedināts. Es tevi paklausu, Jāni Elinski.
Vārds – rakstīts Dzīvības grāmatā. Tu tiec dziedināts. Es tevi paklausu, Jāni Elinski.
Tu man uzticējies, un es tevi nepievīlu. Tāda varētu būt Kristus rakstītā ziņa J.Elinska dzīves pastā.
Viņš ir Pārlielupes cietuma kapelāns sešus gadus. J.Elinska sapņi nekad agrāk nav saistījušies ar kalpošanu cietumniekiem. Tomēr dzīvē notiek tā, kā notiek – vai nu sastopamies ar Dievu un sakām – jā, vai arī sastopamies un atzīstam – labi, labi, bet neesmu pārliecināts, ka tu esi tu. Pierādi vēlreiz, vēlreiz un vēlreiz.
Pirms Jānis teica savu “jā”, viņš piedzīvoja notikumus, kurus neviens labprātīgi neizvēlētos.
Pēc trim soļiem sekoja sprādziens
J.Elinskis bija zāļu ražotnes “Olainfarm” operators instrumentālajā cehā un dzīvoja kā visi normāli cilvēki. Viņš stāsta: “Toreiz kļūdas dēļ darbā sajaucu ķīmiskos šķidrumus. Ieejot telpā, lai pārbaudītu dzesēšanas procesu, redzēju, ka kaut kas nav kartībā. Telpā, kur nedrīkstēja būt spiediens, bija pāri par trim atmosfērām. Vēlējos uzskriet pa kāpnēm, lai pārtrauktu operāciju. Nepaspēju. Pēc trim soļiem nogranda sprādziens. Ar skābi tiku apliets līdz viduklim – galva, pleci, mugura, vēders – viss tika skarts. Mugurā man bija speciāls lavsāna kostīms, kas pasargā ķermeni. Kamēr steidzos līdz ģērbtuvei, no apģērba palika tikai kankari. Skābe visu saēda, biju gandrīz pliks. Skrēju taustoties, jo baidījos attaisīt acis, lai nezaudētu redzi. Dušā sajaucu karsto ūdens krānu ar auksto. Tas situāciju padarīja vēl sliktāku. Nomazgājos un baidījos atvērt acis. Ja nu akls? Bet atdarīju un skatos – redzu! Akls neesmu. Prieks! Nedomāju par pārējo, biju šokā.
Trīs dienas uzturējos reanimācijā. Biju jēls līdz viduklim. Dzirdēju sievas sarunu ar dakteri – ja paliks dzīvs, būs invalīds. Pārāk stipra skābes iedarbība, sejas man vairs nebūšot. Mums divi mazi bērni, sieva vēl jauna… Domāju, kam man tāda dzīve. Esmu redzējis, ko nozīmē ķīmiskie apdegumi. Briesmīgi. Bet man piecdesmit trīs procentu dažādu pakāpju apdegumu. Labāk nedzīvot. Sieva apprecēsies otru reizi, viņai būs normāla dzīve.
“Mamm, skaties, spoks iet!”
Bet tad dziļi sajutu ziņu, ka viss būs labi. Nevaru pateikt, kā tas bija – izjūtas vai Dieva “balss”. Bet doma skaidra: “Dievs, ja tu tiešām esi, ja par tevi nemelo, ja Bībele saka taisnību, izdari tā, lai 30. novembrī būtu mājās uz dēla dzimšanas dienu.” Tas bija 14. vai 15. novembris, un veselajam saprātam skaidrs, ka tā nevarētu notikt, bet mani pārņēma siltums, miers, dziļa pārliecība, ka notiks. Norima arī sāpes. Aizmigu un, kad pamodos, jutu – esmu uzklausīts. Nākamajā dienā savam bēdu brālim, kuram ar strāvu abas rokas bija norautas, teicu, ka pēc divām nedēļām būšu mājās. Neticēja, protams. Sāku staigāt – caurums mutē, degunā un acīs, pārējais viss nosaitēts. Kā spoks pārvietojos pa nodaļu. Tā arī viens bērns garāmejot teica: “Mamm, skaties, spoks iet!” Jocīgi ap sirdi kļuva, to dzirdot. Satiku kādu kolēģi, kuram bija daudz niecīgāki apdegumi, bet viņš kādus trīs mēnešus jau pavadījis slimnīcā, un teicu: “Zini, Gunti, 30. novembrī būšu mājās.” Šis domāja, ka esmu traks palicis. Ar tādiem apdegumiem gadu jāārstējas.
Bet tā arī notika, kur citiem nedēļas vajadzīgas, man stundas. Dzīšanas process bija pārsteidzoši ātrs. Dakteri brīnījās. Nodaļas vadītāja Monika Savicka teica – šajā darbā nostrādājusi trīsdesmit gadu, bet tādus brīnumus nekad nav redzējusi. Mājās biju 29. novembrī.”
Nevarēja saprast – tētis guļ vai nomodā
Mazi ādas ielāpiņi redzami tikai uz labās rokas. Gadu Jānis pavadījis bez acu plakstiņiem. Bērni nesaprata, tētis nomodā vai guļ. Pēc gada atjaunojās uzacis, plakstiņi, skropstas. “Tas nav vienīgais brīnums. Varētu grāmatu uzrakstīt, kas manā dzīvē noticis. Bet vienu es biju teicis – Dievs, ja tu mani dziedināsi, es tev kalpošu visu atlikušo dzīvi. Nemelošu, neatceros, ko pirmajā reizē mācītājs sludināja. Bet izgāju draudzes priekšā, lai apliecinātu, ka atdošu Dievam visu savu turpmāko dzīvi. Stāvēju tur tāds nabaga grēcinieks, lūdzu piedošanu, un man pārskrēja karstuma vilnis. Jocīgi. Dievs mani dzirdēja. Vēlāk kļuvu mācītāja palīgs draudzē. Viņš mani mudināja sākt kalpošanu cietumā. Domāju – to nu gan ne. Ar noziedzniekiem un bandītiem negribu pīties. Lai nu kur, bet tur es savu kāju nesperšu. Atbildēju – tev Dievs atklājis, ka man jāiet pie cietumniekiem, bet man neko tādu “nesaka”.
Tomēr pamazām mani aizvirzīja cietuma kalpošanā, jo pēc gada mācītājs atkal to pašu – nu vismaz aizbrauc un paskaties. Aizbraucu, liecināju par savu dzīvi. Kādi sešdesmit cilvēku klausījās, uzdeva jautājumus. Runāju ar viņiem un pie sevis domāju, ka šie cilvēki ir tikpat nelaimīgi kā es apdegumu centrā. Un, kad man viņi jautāja, vai vēl atbraukšu, apstiprināju. Beidzu Ozolnieku Bībeles koledžu un neklātienē vēl turpināju mācīties. Darbam pietiek, taču ir doma, ka vajadzētu iegūt augstāko izglītību.
“Esmu pateicīgs, ka varu kalpot”
Šādā vidē cilvēks var sažūt kā citrons. Tā ir ļoti smaga.
“Teiksim – viegli tas nav. Dažādu raksturu cilvēki. Katrs ar savām ambīcijām un problēmām. Tomēr kādi trīsdesmit no viņiem nāk uz kapelu katru dienu.” Bet ir arī blefotāji? “Varbūt ne tieši blefo, bet meklē vieglāko variantu. Mana grupa dzīvo atsevišķi – mācās, studē, nāk uz kapelu. Ir atvieglojumi. Un mēs nezinām, kad Dieva vārds iedarbosies – šodien, rīt vai nekad. Galvenais tomēr ir šo sēklu iesēt. Kad dīgs un vai dīgs, cits jautājums. Mans uzdevums ir to darīt. Zinu, kuram vajag ar labu, kuram ar stingrību. Jārunā kā vīram ar vīru. “Ja kāds teic, ka tomēr esi baigais mužiks, tā ir uzslava,” atzīst kapelāns, kas domā – kādi desmit no trīsdesmit cilvēku grupas vairs cietumā neatgriezīsies. “Par otru desmitu var teikt – daudz atkarīgs no apstākļiem, kādos viņi nonāks, izejot laukā. Daudziem ģimenes nevis palīdz, bet velk uz leju. Bet ir arī labi piemēri. Kāds vīrs bija nosēdējis trīsdesmit gadu. Vecs, slims, nevienam nevajadzīgs. Darba nav, kur dzīvot nav. Bet vēlējās vismaz mūža vakaru godam pavadīt. Latgalē atradās māsa. Kas tagad ar šo cilvēku, nezinu. Ceru, ka viss ir labi. Tādu ir diezgan daudz. Iziet ārā, sāk kalpot draudzēs, veido ģimenes, audzina bērnus, sāk biznesu. Vienam puisim bija zagšanas kaite. Dievs atbrīvoja no kleptomānijas, tagad viņš studē augstskolā,” gandarīts Jānis.
Piecas dienas nedēļā no pulksten astoņiem rītā līdz pieciem vakarā J.Elinskis pavada cietumā. Tas paņem milzum daudz enerģijas. Viņš neslēpj, ka ļaunuma epicentri atsevišķās vietās darbojas sevišķi spēcīgi. “Ir vietas, kur valda šausmīgs naids, ļaunums un gaisotne pilnīgi nospiež. Jāsaklausās daudz kas. Beigās esi galīgi izsūkts. Divas sarunas pa dienu, vairāk nevar. Jo cilvēki dalās ar negatīvo. Dienas beigās pat runāt vairs negribas, vienīgā vēlēšanās – pasēdēt, paklausīties mūziku, palasīt. Lai kā nu tur nebūtu, esmu priecīgs, ka varu kalpot. Esmu Dieva priekšā mūžīgs parādnieks. Dažreiz grūtos brīžos nevar palīdzēt neviens cits – tikai Dievs.
