«Es vēl padomāšu,» mazliet šķelmīgi bilst Diāna Vintere, runājot par vīra iespējamo dalību nākamā gada Dakaras rallijā.
“Es vēl padomāšu,” mazliet šķelmīgi bilst Diāna Vintere, runājot par vīra iespējamo dalību nākamā gada Dakaras rallijā. “Izsūtīšu e – pastus atbalstītājiem un līdzjutējiem, lai tevi pārliecina,” atjoko pasaules prestižās sacīkstes šāgada desmitās vietas ieguvējs, nu jau par Latvijas slavenību kļuvušais Jānis Vinters. No sarunas toņa tomēr šķiet skaidrs – ģimenes galvas neremdināmajai aizrautībai ar motosportu apzināti šķēršļi netiks likti.
Arī sešgadīgā Sāra un astoņus gadus vecā Megija neizskatās noskumušas, ka jau trešo gadu abu dzimšanas dienās tēta nav klāt. “Man patīk, ka viņš rallijā piedalās,” ir Megijas secinājums, jo pa telefonusaņemti sirsnīgi sveicieni, TV pārraidēs redzēts, kā viņš drosmīgi brauc pa tuksnesi, un galu galā – tētis atkal ir mājās.
Savējo atbalsts – pats svarīgākais
Jānis atzīst, ka savā trešajā Dakarā vairāk nekā divus iepriekšējos gadus izjutis mājinieku atbalsta un arī līdzjutēju veiksmes vēlējumu nozīmi. Diāna, kas faktiski bijusi pirmā mudinātāja un ļāvusi noticēt, ka sapnis par aizbraukšanu līdz Dakarai ir realizējams, pēc pirmo gadu neveiksmēm šoreiz sataisījās līdzi uz startu Lisabonā.
“Atbrauca Diāna un brālis Einārs ar sievu. Tas, protams, ir pavisam citādi, ja līdz pēdējam brīdim vari būt kopā ar savējiem,” drosmīgais tuksneša šķērsotājs neslēpj, ka pirmsstarta satraukumā gluži vai rokas sāk trīcēt un gribas pažēloties.
Tagad zinām, ka 2006. gada rallija 9043 kilometrus pa smiltājiem, akmeņu laukiem, kamieļzāles “pļavām”, upju gultnēm un šauriem krūmāju ceļiem Jānim izdevies pieveikt bez lielām traumām (priekšpēdējā posmā vienīgi kreisās plaukstas locītava spēcīgi sasista), vairāk šoreiz cietis motocikls un, izrādās,… Diāna.
Cits uz citu var paļauties
“Autobusā vedām sportistu somas, un vienubrīd straujas bremzēšanas laikā atsitos ar galvu pret priekšējo sēdekli,” tagad Diāna atklāj, ka traumēts kakla skriemelis un pēc pārrašanās no Portugāles vairāk nekā divas nedēļas nopietni ārstējusies.
Vīram gan par to neko nav teikusi. “Kad sazvanījāmies, viņas balsi jutu ne tik možu, bet uz jautājumu sieva atrunājās, ka tikko mazliet pasnaudusi un vainas nekādas. Negribējās jau arī viņu īpaši tincināt,” Jānis, “Dakaras cietēju” tagad samīļodams, spriež, ka Diāna darījusi pareizi. Pārliecība, ka mājās un saimniecībā viss kārtībā, sacensību laikā neapšaubāmi ir svarīga, un sportists zina, ka uz savējiem – sievu, vecākiem, brāļa ģimeni – šajā ziņā var droši paļauties.
Arī no savas puses viņš šīs paļāvības labā darījis visu iespējamo un rallija laikā nav žēlojies par sāpēm vai grūtībām, lai nesatrauktu mājiniekus.
Zemgales zemnieks nav vārgulis
“Gribas jau neprātīgi nesties, bet sekas tad var būt neprognozējamas,” motosportists uzsver, ka svarīgākais šādā sacensībā uz ātrumu tomēr ir ievērot piesardzību, bet šī pieredze atnāk ar laiku. “Lai cik pirmajā gadā biju lasījis, bildēs skatījies, sarunās uzzinājis un cītīgi trenējies, klātbūtne ir pavisam kas cits, un tikai no tās var mācīties,” tagad spriež Jānis. Arī Diāna šogad pārliecinājusies, ka vīrs Dakaras lietās kļuvis gudrāks: “Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, varēju daudz mierīgāk sekot sacensību norisei – redzēju, ka viņš brauc prātīgi.” Pēc motosportista Endija Kaldekota bojāejas gan šermuļi pārskrējuši.
“Vistrakāk bija pašā pirmajā reizē,” arī Jāņa mamma vērtē, ka šogad jau varējusi šo laiku pārlaist mierīgāk. Nu, nosacīti mierīgāk, jo jaunāko ziņu gaidīšana un sekošana līdzi dēla braucienam sacensību mājas lapā internetā tomēr prasījusi krietnu stresu. “Kad dators 14. posmā rādīja, ka viņš apstājies, tās izjūtas nevar izstāstīt. Ne ko darīt, ne kur likties,” atceras mamma. “Es nekādam datoram neticu!” savukārt apgalvo tētis, kam tobrīd trāpījušies arī sievas pārmetumi par nepietiekamu koncentrēšanos uz labām domām Āfrikas virzienā. (Kā vēlāk izrādījās, aiz ērkšķu krūma aizķērušies uz Jāņa motocikla ierīkotās magnētiskās antenas savilcēji, un braucējs ar 034. numuru “izkritis” no kontroles sistēmas.)
“Zinu, ka viņš ir sīksts vecis, atsities manī. Kurš Zemgales zemnieks gan būs vārgulis!” tētis tagad lepni teic, ka bijis pārliecināts – dēls trešajā reizē to noteikti paveiks. “Ja atrunāt nav iespējams, tad tikai jāatbalsta. Katram ir savi sapņi, un tos jāļauj piepildīt,” tā savukārt mamma.
