Šodien daudzās skolās skan pēdējais zvans: vidusskolu absolventi šādā veidā tradicionāli atvadās no bērnības, no skolas un nodod mācību stafeti mazajiem skolēniem.
Šodien daudzās skolās skan pēdējais zvans: vidusskolu absolventi šādā veidā tradicionāli atvadās no bērnības, no skolas un nodod mācību stafeti mazajiem skolēniem. Viņiem pašiem – 12. klašu beidzējiem – gan vēl jāmēro pēdējā šķēršļu josla eksāmeni, lai saņemtu savām zināšanām adekvātu novērtējumu.
Beidzamajos gados eksāmenu laiks kļuvis ne tikai par zināšanu, bet arī par godīguma pārbaudes laiku. Onkuļi un tantes Izglītības ministrijā baras uz nešpetnajiem eksāmenu biļešu tirgotājiem, baras savā starpā cits uz citu par eksāmenu jautājumu noplūdi un pārmet skolu jauniešiem negodīgu vēlēšanos bez mācīšanās tikt pie labām atzīmēm eksāmenos.
Ministrijas tantes un onkuļi, kad paši bija mazi, visticamāk, bija īsti eņģelīši, kas ne gultiņā čurāja, ne, pasarg’ Die’s, stundās špikoja. Viņus neinteresēja agrāk uzzināt eksāmenu jautājumus, viņi bija gatavi mesties kailām krūtīm neziņas ambrazūrai…
Mūsdienās tirgus ekonomika skārusi arī izglītību. Visu mērot ar naudas ekvivalentu, arī zināšanas izrādījušās pērkamas. Kā liecina žurnāla «Ugunsgalvas» veiktā 12.klašu skolēnu aptauja, 56 procenti topošo absolventu šogad izteikuši gatavību pirkt eksāmenu uzdevumus, par tiem maksājot pat līdz 250 latiem. Un, ja ir pieprasījums, vienmēr rodas arī piedāvājums.
Var, protams, skaldīt matus un spriedelēt par ētiku, par to, no kurienes jauniešiem tik liela nauda un tamlīdzīgi. Var diskutēt par centralizēto eksāmenu lietderību, kuru uzdevums, kā izrādās, ir nevis testēt skolēnu zināšanas, bet gan skolu, pedagogu darbu, lai pēc tam to analizētu, salīdzinātu un izdarītu secinājumus. Un var darīt tā, kā beidzamajos gados arī rīkojas Izglītības ministrijas ierēdņi: uzkurināt slepenību, palielināt aizsardzību pret informācijas noplūdi, izmantojot vismodernākās tehnoloģijas un sakaru iespējas. Ja pērn jau likās, ka tika sasniegta maksimāla drošības garantija, tā tomēr izrādījās neefektīva. Sekoja izmeklēšanas, tiesu darbi un represijas, daži ierēdņi sodīti, bet pārējie ar trīskāršu jaudu kaldināja jaunus, vēl lielākus drošības pasākumus, lietojot pasaules pieredzē izkristalizējušos standartus īpaši slepenu dokumentu sagatavošanā un nosūtīšanā. Izglītības satura un eksaminācijas centrā tāpēc šogad veiktas strukturālas reformas, ierobežojot pieejamību telpām, kur notiek eksāmenu uzdevumu sagatavošana, precizētas funkcijas personām, kas tajā iesaistītas. Skolu darbiniekiem sagatavotas plašas instrukcijas ar kurjerpastu nogādāto pakešu atvēršanai un lietošanai… Ja turpināsies līdzīgi, sagaidāms, ka valstī tiks ieviesta ar Saeimas drošības dienesta funkcijām apveltīta specvienība eksāmenu biļešu rakstīšanai, kodēšanai, transportēšanai. Bet paši eksāmenu jautājumi tiks drukāti kaut kur ārzemēs uz papīra ar ūdenszīmēm un hologrammām – līdzīgi Latvijas naudai. Valsts budžetā būs jāparedz aile izdevumiem vēl par bruņutransportieriem un konvoju. Izglītības sistēma izmaksās arvien dārgāk. Lai gan izglītības kvalitāte no tā visa necelsies, toties palielināsies drošība!
Arī pirms gadiem desmit un vēl daudz vairāk bija, protams, drosminieki, kas līda skolotāju atvilktnēs meklēt rītdienas kontroldarbu jautājumus vai kāpa telefonsabos, lai pieslēgtos skolas direktora sarunai ar rajona izglītības nodaļas pārstāvi, kas darīja zināmus eksāmena nosacījumus. Tomēr nebija iespējams nočiept centralizēta eksāmena jautājumus: tos eksāmena dienas rītā tiešraidē translēja Latvijas Televīzija. Eksāmena jautājumus ekrānos lasīja tās pašas komisijas locekle, kas tos apstiprināja.
Tagad dzirdam Izglītības satura un eksaminācijas centra darbinieku klauvējienus pie skolēnu sirdsapziņas: esiet godīgi, nemeklējiet un nepērciet eksāmenu jautājumus! Naivie ministrijas onkuļi un tantes, kas aiz meža neredz kokus: jāklauvē taču pie viņu, pieaugušo, cilvēku apziņas, jo informācijas noplūde iespējama tikai no viņu vidus. Taču, nē, tā vietā izglītības menedžeri ierīko «uzticības» telefonu, pa kuru informēt (nodrošinot anonimitāti?) par eksāmenu materiālu tirdzniecības gadījumiem, pieļautajiem pārkāpumiem eksaminācijas procesā un izteikt savus komentārus par to norisi.
Absurdas situācijas absurdi risinājumi. Kāda jēga pirkt eksāmenu biļetes, ja daudzreiz nav jēgas pašām absolventu zināšanām; ir augstskolas, kur skaidri un gaiši pasaka: vari nezināt nenieka, maksā tik mācību naudu un diplomu dabūsi.
Visā šajā jūklī, ko tikai inerces pēc vēl saucam par izglītības sistēmu, valsts ierēdņu hipertrofētās bailes no virtuālajām spiegu briesmām ieguvušas tik lielus mērogus, ka radusies krasa akcentu nobīde: mazsvarīgākas ir skolu absolventu zināšanas, nesalīdzināmi nozīmīgāk Izglītības ministrijas ierēdņiem «pārlaist» 31. maiju, pavasari un eksāmenu laiku kopumā, lai viņu jau tā pleķainajam mundierim netiktu kārtējais kleksis.
Ažiotāža, kas līdzīgi drudzim jau vairākus gadus tricina valsts skolas, ir viens no smagas slimības simptomiem: izglītības prestiža devalvācijai.
