Apzinoties to, ka ar velosipēdu nav braukts gadus sešus septiņus, līdz ar to kājas nebūt nav pieradušas pie intensīvas mīšanās, tomēr piekritu draugu aicinājumam doties pusotras dienas velobraucienā no Cēsīm līdz Siguldai.
Apzinoties to, ka ar velosipēdu nav braukts gadus sešus septiņus, līdz ar to kājas nebūt nav pieradušas pie intensīvas mīšanās, bet dibenam varētu būt visai nopietnas antipātijas pret divriteņa pacieto sēdekli, tomēr piekritu draugu aicinājumam doties pusotras dienas velobraucienā no Cēsīm līdz Siguldai. Lai cik arī nepārvarama brīžiem bija vēlme no divriteņa nokāpt un atlikušo ceļa gabalu mērot kājām vai gaidīt, kad kāds atsaucīgs šoferītis nogādās uz Siguldu, jau pārdesmit minūtēs pēc galamērķa sasniegšanas visas grūtības aizmirsās, bet prāts sāka «perināt» plānu, kā arī es savā īpašumā varētu iegūt labu apvidus (kalnu) velosipēdu.
Avantūrā ar divriteņiem ielaidos es (kā jau minēju, ļoti vāja un nepieredzējusi velobraucēja), mana vārdamāsa Zane, kas kopš šīs vasaras ar riteņbraukšanu ir aizrāvusies un pašlaik tai pa pusstundai atvēl katru vakaru, un Māris, kas kopš automašīnas iepazīšanas riteņbraukšanas priekus atkal atklāja šovasar. Par mūsu grupiņas vadītāju kļuva Andris – vienkārši labs cilvēks, kas jau ilgāku laiku riteņbraukšanai ir atvēlējis visai nopietnu savas ikdienas daļu, ir piedalījies kā profesionāļu, tā amatieru sacensībās un par vienīgo labo transportlīdzekli atzīst tikai velosipēdu.
Pirmā diena
Savu velotūri sākam sestdienas pēcpusdienā. Ar vilcienu aizbraucam līdz Rīgai (biļetes pērkam ne tikai sev, bet arī braucamajiem), pārsēžamies otrā vilcienā un turpinām ceļu līdz Cēsīm. Tur sameklējuši tūristu mītni (vienlaikus arī viesnīcu, pansionātu un rehabilitācijas centru) «Cīrulīši», kur iepriekš esam rezervējuši četrvietīgu istabiņu, atbrīvojamies no mugursomām un minamies atpakaļ uz Cēsu centru, lai apskatītu pilsētu un ieturētu vakariņas. Jau šajā aptuveni pusotras divu stundu ilgajā braucienā uz un no Vidzemes pilsētas kalniem sāku apjaust, ka apvidus velosipēds, līdzīgi kā mašīna, ir aprīkots ar vairākiem pārnesumiem un braucējam ir jājūt, kurā brīdī kurš ir piemērotākais.
Jau metoties tumsai, atgriežamies savā istabiņā, kur pārrunājam nākamās dienas maršrutu un atpūšoties cenšamies ar skatienu noķert kādu krītošu zvaigzni – palaikam tas arī izdodas, līdz nogurums, saprāts un miegs ņem virsroku.
Rīts
Ļoti vēlamies neaizgulēties, tādēļ uz astoņiem rītā esam uzstādījuši visus modināmos aparātus (mobilos tālruņus), kas ar aptuveni pusminūtes starpību no rīta uzstājīgi informē par celšanās laiku. Pilnīgi pamosties ļauj nomazgāšanās dušā. Pirms lielā brauciena derētu paēst brokastis, taču atklājas, ka svētdienas agrā rītā «Cīrulīšu» apkaimē nav atrodama neviena kafejnīca, kas jau būtu atvērta. Cēsu centrs ir vairāk nekā trīs kilometru attālumā, tādēļ nolemjam, ka līdz Līgatnei bez ikrīta tradicionālās kafijas iztiksim. Lecam riteņos un dodamies ceļā.
Pēc salīdzinoši neilgas braukšanas labais zemes ceļš pārvēršas strautiņu izskalotā un pastāvā nobraucienā meža ielokā. Tam, protams, seko ne mazāk ilgs un varbūt tikai mazliet lēzenāks brauciens kalnā. Ap šo vietu ceļš jau ieņēmis tikai paplatas takas apmērus. Šķiet, šis posms ir pirmais «lūzuma punkts», kad apņemšanās «aizmīties» līdz Siguldai krietni sašķobās un kārtīgi jāizstudē visi velosipēda pārnesumi. Tomēr jau pēc stundas (aptuveni desmitos rītā) esam nokļuvuši līdz Krustkalniem. Tur mums jāizlemj, vai nedaudz novirzīties no maršruta (pakļaujot kuņģi ilgākai brokastu gaidīšanai) un nobraukt līdz Zvārtas iezim, vai arī tūdaļ doties uz Līgatnes pusi. Apsvēruši visus par un pret, vienojamies, ka brauciena mērķis ir ne tikai pārbaudīt savus spēkus, bet arī apskatīt ievērojamākās Gaujas Nacionālā parka vietas, tādēļ ļaujamies patīkamajam nobraucienam, ko pilnībā izbaudīt liedz tikai šausmu pilnās domas par to, ka mums šai pašā kalnā būs jāminas augšā. Izrādās, ka iezis patiešām ir iespaidīgs, tā pakājē tekošie Gaujas ūdeņi – atsvaidzinoši, bet brauciens atpakaļ kalnā – pārsteidzoši īss.
Tikuši atpakaļ Krustkalnos, turpinām maršrutu. Zemes ceļš izrādās līdzens, bet pakalniņi un kalniņi – pietiekami lēzeni, lai mūs pārāk nenogurdinātu.
Tuvojas pusdienlaiks
Drīz jau esam nokļuvuši līdz tiltam pār Amatu. Tas ir interesants ar to, ka viens tā gals izbūvēts tieši uz klints. Mūsu nākamais apskates objekts – Ķūku klintis, kas ir vēl pārsteidzošākas par iepriekš apskatīto iezi. Ap pusdienlaiku nokļūstam Skaļupēs, sameklējam Līgatnes viesnīcu un rehabilitācijas centru, kur beidzot dzeram kafiju un ēdam «brokastpusdienas». Tuvējā veikaliņā atjaunojuši minerālūdens krājumus, vairs nenobīstamies no stāvajiem kalniem, kuros ir jāuzbrauc, turpinot ceļu uz Līgatnes centru, lai pēc tam apskatītu gan papīra rūpnīcu un klintīs izbūvētos pagrabiņus, gan arī Līgatnes pārceltuvi un, protams, Līgatnes mācību un atpūtas parku.
Šoreiz neizmantojam pārceltuvi, lai šķērsotu Gauju, toties mācību un atpūtas parku izbraukājam (saskaņā ar tā iekšējās kartības noteikumiem biežāk divriteņus stumjam) krustām šķērsām un apskatām tā iemītniekus. Pēc tam var apēst pa saldējumam, nedaudz atpūtināt kājas un turpināt ceļu.
Pēcpusdiena
Šajā maršruta posmā vairs ir tikai viens patiešām stāvs (toties salīdzinoši īss) kalns, kurā pa šauru un diezgan mālainu taciņu mums jāuzstumjas. Tālāk paugurains zemes ceļš, kas nepatīkama izņēmuma kārtā ir arī sliktas kvalitātes, mūs aizved līdz Ratniekiem. Tā ir pavisam neliela apdzīvota vieta, kur, nošausminājušies par latvāņu varmācību, nedaudz atpūtinām kājas. Tad Andris mūs apgaismo, ka līdz Siguldai vairs palicis nieka padsmit kilometru. Sakopojam pēdējās spēka paliekas un izejam finiša taisnē. Man brauciens no Līgatnes līdz Siguldai ir otrs «lūzuma punkts», kad ik pa laikam uzmācas domas, ka fiziskie un garīgie spēki ir pilnībā izsmelti un ritenis jāmet malā. Tomēr, vienam otru atbalstot un uzmundrinot, mums izdodas pārvarēt arī šo pārlieku putekļaino, sauso un ātru autobraucēju «izdragāto» ceļu.
Pulksten 16.18, noguruši un vienlaikus arī atviegloti, iebraucam Siguldā – savā galamērķī. Teorētiski un, iespējams, arī praktiski mēs varam paspēt uz vilcienu, kas tūdaļ vestu atpakaļ uz Rīgu, tomēr nolemjam uzmanību veltīt arī Siguldai. Turklāt savu nodevu atkal uzstājīgi sāk pieprasīt vēders.
Pārsteigums
Pārsteidzoši, bet pēc paēšanas un pasēdēšanas uz sola (kas ir platāks par dibenu) nez no kurienes rodas jauni spēki un esam gatavi patiešām apskatīt Siguldu, tās pilsdrupas un bobsleja trasi. Atmiņas par pārvarētajiem vairāk nekā 60 kilometriem un sastaptajām grūtībām izbāl, un brīdi prātā iešaujas pat doma arī ceļu līdz Rīgai mērot ar velosipēdu. Tiesa gan, iecere netiek realizēta un drīz vien speciāli velobraucējiem ierīkotajā vilciena vagonā, kur ir iespēja ērti novietot divriteni, mēs ļaujamies nogurumam.
Secinājumu vietā
Lai arī ir iespējams iegādāties speciālus veloceļvežus, labāk šādā braucienā doties kopā ar cilvēku, kas maršrutus pārzina, jo ceļveža kartē konstatējām arī dažas neprecizitātes. No visas sirds iesaku braucienā doties ar patiešām labu kalnu divriteni, kas jums ļaus maksimāli taupīt spēkus. Ja tāda braucamā nav pašam, to Siguldā, Cēsīs un Valmierā iespējams iznomāt aktīvā tūrisma centrā «Eži». Tur arī var iegādāties veloceļvežus, riteņbraucēja inventāru, kā arī iegūt nepieciešamo informāciju par vienas vai divu dienu velobraucienu.
Visbeidzot – šķiet, ka velobraucienā var piedalīties jebkurš, kam ir tāda vēlme un apņemšanās. Un nu pats pēdējais – atcerieties, ka brauciens ir nevis pa šoseju, kur arī simts kilometru iespējams nobraukt tikpat ilgā laika posmā, bet gan pa zemes ceļiem, kā arī šaurām un izskalotām meža takām. Tādēļ neieplānojiet nobraukt garāku maršrutu, nekā spējat!
Dodoties velobraucienā, ieteicams ņemt līdzi:
labu garastāvokli un apņemšanos;
veloceļvedi;
ķiveri;
aptieciņu, kurā vajadzētu atrasties kaut dezinfekcijas līdzeklim un pārsienamajiem materiāliem;
lietusmēteli;
saulesbrilles;
velosipēdista cimdus, kas patiešām nav tikai «šika» lietiņa.
Velotūres maršrutā Sigulda – Cēsis – Valmiera aktīvā tūrisma centrs «Eži» piedāvā:
vienas vai divu dienu velobraucienus;
kvalificēta gida – instruktora pakalpojumus;
kvalitatīvu apvidus (kalnu) velosipēdu un tūrisma inventāra (telšu, piepūšamo matraču, guļammaisu un tamlīdzīgi) nomu;
iespēju iznomāt velosipēdu vienā punktā un nodot otrā, piemēram, iznomāt Siguldā, bet nodot Cēsīs;
bagāžas transportēšanu;
velosipēdu transportēšanu uz maršruta sākuma un beigu punktu;
naktsmītnes.
Tiem, kas jau uzreiz nolēmuši sacensties
3. septembrī pulksten 12 Siguldā risināsies Vienības velobrauciens, kurā līdztekus sporta klasei būs arī tautas klase. Tajā aicināti piedalīties tie velomīļi, kuriem vienatnē mīt pedāļus dažkārt ir garlaicīgi. Vienības velobrauciens visiem divriteņu cienītājiem būs lieliska iespēja sabraukt vienkopus, kā arī patīkami, interesanti, jautri un veselīgi pavadīt laiku.
Tā galvenais mērķis ir veicināt un popularizēt veselīgu, aktīvu dzīvesveidu, tādēļ vadmotīvs – pulcināt kopā velomīļus, nevis sportistus. Līdz ar to uzsvars tiek likts uz tautas klasi, kurā varēs piedalīties ikviens, kopā ar domubiedriem mērojot 35 kilometrus garo distanci. Domubiedri būs tie, kuru mērķis ir atpūsties un nokļūt līdz finišam, nevis cīnīties par vietām. Tautas klasē rezultāts tiks fiksēts, lai būtu interesanti paša iespēto salīdzināt, bet vietu sadalījuma nebūs. Tomēr, lai tautas klases pārstāvji nejustos «apdalīti» (citās grupās startējošie par augstām vietām iegūs vērtīgas balvas), distanci beigušo dalībnieku numuri piedalīsies loterijā, kur izlozēs desmit «Planēta JVC» audiomagnetofonus.
Sporta klasē distances garums būs 56 kilometri. Tāpat plānota arī 32 kilometrus gara trase tiem, kas iecienījuši mīt pedāļus nevis pa šoseju, bet gan cīnīties pa meža uzkalniņiem, saknēm, takām un smiltīm.
Divriteņu noma
Valmierā
Kr.Valdemāra ielā 1, pie pilsētas vecā ūdenstorņa. Tālrunis 4281764, 4207263.
Cēsīs
Lenču ielā 7a, pie Cēsu TIC, Cēsu pils un muzeja pagalmā. Tālrunis 4122011, 9661634.
Siguldā
Raiņa ielā 1, pie tirdzniecības kompleksa «Juma». Tālrunis 9781270 (ieteicams pieteikties vairākas dienas pirms brauciena).
Maksa: 1 stundai – Ls 1; 1 dienai – Ls 5.
