«Kādi astoņi desmit varētu būt aizbraukuši,» Valgundes pagasta Padomes priekšsēdētājs Edgars Turks teic, ka precīzu ziņu par ārzemēs strādājošajiem neesot, bet dzirdēts par aizbraucējiem ir.
“Kādi astoņi desmit varētu būt aizbraukuši,” Valgundes pagasta Padomes priekšsēdētājs Edgars Turks teic, ka precīzu ziņu par ārzemēs strādājošajiem neesot, bet dzirdēts par aizbraucējiem ir. Pārsvarā uz došanos prom sasparojas gados jauni cilvēki, kas, priekšsēdētāja vārdiem runājot, grib tikt pie “ātras” naudas un, protams, arī pasauli redzēt. Savukārt dažas sievietes jau gados peļņā devušās, gādājot par labāku dzīvi un izglītību bērniem.
Darba jau netrūktu arī pašu mājās – valgundniekiem salīdzinoši tuvu ir Jelgava, Rīga, Jūrmala, tomēr atšķirības algā – nenoliedzamas un “vajadzības iet nopelnītajam pa priekšu”. Bezdarbs pagastā nedaudz pārsniedz divus procentus, taču E.Turks atzīst – kurinātāji katlumājā un darbinieki citur komunālajā saimniecībā nemaz tik vienkārši nav atrodami.
“Neteikšu, ka mums daudz aizbraukušo,” Kalnciema Domes priekšsēdētāja Aija Tračuma spriež, ka peļņā uz ārzemēm varētu būt devušies ap divdesmit – galvenokārt ģimenes cilvēki brieduma gados, kas grib paaugstināt savu dzīves līmeni. “Nevaru viennozīmīgi pateikt, vai tas pluss vai mīnuss. Ja cilvēks par sevi un savu ģimeni domā – tas jau ir daudz,” priekšsēdētāja vērtē, ka pašvaldībai grūtāk ar tiem mājās palikušajiem, kas nedomā.
Darba problēma Kalnciemā īpaši saasinās ziemas mēnešos, kad ķieģeļu rūpnīca slēgta, decembrī, piemēram, reģistrēti astoņi procenti bezdarbnieku. “Cilvēki brauc strādāt uz Jelgavu, Rīgu, pa četriem pieciem mašīnā, lai ceļš atmaksātos,” A.Tračuma arī šādos apstākļos Latvijā palicējus uzskata par uzņēmīgiem.
“Domāju, ka vairāk aizbrauc gados jauno,” teic Līvbērzes pagasta Padomes priekšsēdētāja Nellija Empele. “Viena kategorija – strādāt, lai iegūtu finanšu līdzekļus, bet ir arī tādi, kam svarīgāka par iespējamo peļņu ir vēlme iemācīties valodas un skatīt pasauli,” priekšsēdētāja uzsver, ka pašlaik augošais izbraucēju skaits ir kļūdainas valsts politikas sekas. “Mums ir vienas no zemākajām algām, valsts nodokļu politika nav bijusi pareiza, tā nestimulē godprātīgi maksāt nodokļus un algas.”
Darbā ārpus Latvijas pašlaik varētu būt ap 20 dažāda vecuma līvbērznieku. Daži vidusskolas absolventi jau izlaidumā ziņojuši, ka lidmašīnas biļete esot kabatā. Ir arī vecāki, kas devušies peļņā, bērnus atstādami radiem. “Pusaudžiem tas ir sarežģīts laiks, un sociālie darbinieki ir satraukušies par iespējamiem negadījumiem,” neslēpj N.Empele.
No Līvbērzes uzņēmējiem pirmo gadu sāk pienākt ziņas par darbaroku trūkumu, un priekšsēdētāja vērtē, ka bezdarbs pagastā ir nosacīts. “Daudzi, skaitīdamies bezdarbnieki, vasarā strādā.”
Starp peļņā braukšanas buma negācijām N.Empele akcentē morālo aspektu – daudzi bērni izaug bez vecāku atbalsta. Arī skološana svešumā nav tas pozitīvākais, jo “mūsu izglītības sistēma ir labāka”.
Lielākos ienākumos ieinteresēti cilvēki uz ārzemēm devušies arī no Svētes pagasta. “Ir cilvēki, kas brauc jau vairākus gadus, apgādā ģimenes. Kuriem pabalsti jāmaksā, tie gan nebrauc,” pagasta priekšsēdētāja Sandra Viniarska atzīst, ka, no šāda viedokļa vērtējot, aizbraukuši pašvaldībai “nemanāmākie”. Savukārt mīnuss budžetā izrādās firmas “Maiga” ražotnē un arī skolā strādājošie jelgavnieki, kuru maksātie nodokļi pagastā nenonāk.
Priekšsēdētāja spriež, ka pašlaik ārzemēs strādā ap 20 svētenieku. Daļa – jaunieši, kas pelna līdzekļus mācībām. Daļa – ģimenes apgādnieki. Nopelnītais pārsvarā tiek izlietots dažādām sadzīves vajadzībām. Kopumā ģimenes materiālais stāvoklis neapšaubāmi uzlabojas, un tas ir pluss. Taču starta kapitālam, lai atgrieztos un sāktu uzņēmējdarbību, nepietiek. “Zinu ģimeni, kas aizbraukusi, lai nopelnītu, atgrieztos un nopirktu māju. Bērns iet angļu skolā. Domāju, viņi atgriezīsies, bet pēc cik gadiem?” S.Viniarska te nevar nepieminēt pēdiņās liekamo valsts “atbalstu” uzņēmējdarbībai, kas daudzus patiesi uzņēmīgos nu ir aizbaidījis.
“No Ozolniekiem cilvēki masveidā prom nebrauc, nav mums te ne tukšs, ne kluss,” uzsver novada Domes priekšsēdētājs Māris Ainārs. Bet par tiem, kas aizbrauc: “Neko sliktu te nesaskatu.” Pat padomju laikos lietuvieši braukuši meliorācijā strādāt, un kur nu vēl, ja tagad esam ES, kur braukšanu nevar ierobežot. Pašvaldības komunālajā saimniecībā gan darbaroku trūkst, taču uz turieni jaunieši neraujas. “Kad ūdensvads aizsalis, jāstrādā aukstumā, citreiz slapjumā,” priekšsēdētājs gan nezina, kas notiks, kad pašreizējie pensionāri vairs saimniecību nevarēs pavilkt. “Kas zina, varbūt pēc gadiem desmit, piecpadsmit uz šādiem darbiem brauks no Ukrainas, Baltkrievijas, Krievijas…”
Lielas problēmas, pēc M.Aināra domām, rodas jauniešiem pēc augstskolas beigšanas – grūti atrast labi atalgotu darbu specialitātē, neiespējami iegādāties dzīvokli. “Esmu dzirdējis, ka dažs ārzemēs pat mazu autoremonta darbnīciņu atvēris, mums šeit ir liela konkurence.” “Visi jau neaizbrauks, un pasaule arī ir jāredz,” Ozolnieku novada priekšsēdis nenosoda uzņēmīgos un drosminiekus, kas izmanto darbaspēka iespējas Eiropā.
