Par būtisku demokrātijas stūrakmeni tiek uzskatīta vārda, domas un uzskatu paušanas brīvība. Latvija līdz šim varēja dižoties, ka šīs tik būtiskās tiesības mūsu valstī aizstāv pamatlikums – Satversme.
Par būtisku demokrātijas stūrakmeni tiek uzskatīta vārda, domas un uzskatu paušanas brīvība. Latvija līdz šim varēja dižoties, ka šīs tik būtiskās tiesības mūsu valstī aizstāv pamatlikums – Satversme. Grūti būtu nosaukt kādu demokrātisku valsti, kur pagātnē kaut reizi nebūtu noticis pa protesta gājienam vai piketam. Parādība it kā normāla – tiklīdz noteikti valsts vadības lēmumi ietekmē ļaužu masas ne tajā labākajā virzienā, tās mēdz pulcēties piketos vai iziet gājienos, lai paustu savu noliedzošo attieksmi.
Latvijas netālie kaimiņi parādījuši virkni piemēru, kā valdības līmenī nevajadzētu rīkoties – kādreizējais Ukrainas līderis Kučma un ilggadējais Baltkrievijas vadonis Lukašenko, vadoties pēc principa, ka visi līdzekļi labi, gluži kā ar tautai galvā uzmauktu, neredzamu dzelzs maisu nosmacēja kaut mazāko mēģinājumu iepīkstēties pret pastāvošo iekārtu, bet Krievijas prezidents Putins ar tērauda slotu ķērās klāt pie ar lielu kapitālu bruņoto Kremļa oponentu izmēšanas.
Vietējā vara gan neriskē gaidīt, kamēr bļauru pūlis kareivīgi izies ielās, lai pretī sūtīto policistu ķēdēm veltītu pa lidojošam pusķieģelim vai “Molotova kokteilim”. Te mutes aizbāšanas taktika ir miermīlīga un klusa kā kapusvētki – pavisam vienkārši grozījumi likumā “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem”, kas paredz, ka turpmāk piketos ne vien kā līdz šim būs liegts teikt runas, bet arī izkliegt atsevišķus vārdu virknējumus saukļu vai uzrunu veidā. Atļauts vien klusums kā pie apstāvēšanas.
Itin nepatīkami apzināties, ka pašu vēlētajā Saeimā sēž piecdesmit astoņi (tieši tik deputātu balsoja par jaunajiem grozījumiem) tautas kalpi ar trīcošām jēru dvēselēm, kas savā neaizskaramajā varenībā tik ļoti nebīstas no kāda dusmīga subjekta pacelta mieta tumšā ielā, kā no tiešas atklātības, ko verbāli, skaļi un pārliecinoši pauž pie parlamenta savāktie nebūt ne mazskaitlīgi dažādu sociālo slāņu bariņi.
Lai saudzētu sevi no piketētāju dusmu izvirduma, deputāti atraduši ideālu veidu, kā protestētājus apklusināt reizi par visām reizēm (nez vai paši īsti sajēdz, par ko nobalsojuši?). Miermīlīgā tauta tam pakļausies, un vienlaikus tiks nošauts arī otrs zaķis – mazliet pievaldītas bļaustīgu radikāļu armādas, kas līdz šim ne reizi vien pamanījušās piekliegt Rīgu ar pretvalstiskiem saukļiem, demonstrēt aizliegtu simboliku un galu galā tik un tā izvairījušās no vērā ņemamas atbildības. Varbūt nākotnē varam gaidīt arī piketiem paredzētu zonu noteikšanu? Piemēram, Bolderājas pludmalē, drošā attālumā no centra un ļaužu acīm…
Šogad savu nevēlēšanos saņemt nabagu algu ielās demonstrēja pedagogi un policisti. Kārtībnieku piketa laikā premjeram kā dusmīgam saimniekpapam nopietnu argumentu trūkumā atlika vien TV kameru priekšā nikni nopukoties kā no miega uzceltam, sak, ko viņi te klaigā, ja ministrs, nejēga, nav pat izstrādājis krīzes risinājuma plānu. Kāda vēl algu paaugstināšana?! Vai tiešām augstos kundziņus tik ļoti būs sabiedējuši šī piketiem bagātā gada notikumi, ka viņi gatavi iet pret Satversmi, kuras aizsardzībā ir arī miermīlīgu gājienu, sapulču un piketu brīvība? Kur paliek tā paša likuma “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 19. pantā līdz šim braši deklarētais, ka šādās sanākšanās pastāv vārda un valodas brīvība?
Vai arī Latvijā būtu sācies demokrātijas noriets? Ja tagad tiek apspiesta vārda brīvība, cik varam būt droši, ka tai nesekos vēl kādu Satversmē paredzētu pamattiesību ierobežojumi? Katrā ziņā gan jau par šādu “uzbraucienu” tauta spēs atcerēties, ne vien drošu otu triepjot kārtējo krāsaino piketa plakātu, bet arī velkot plusiņus un mīnusiņus vēlēšanu biļetenos.
